Saņņikova Zeme

Virs ugunskura garos iesmos cepās nelielos gabalos sagriezta brieža gaļa. Līdzās apaļā koka kubuliņā vārījās brieža gaļas un saranas sīpolu vira vai, pareizāk sakot, mērce. Mērci karsēja ar ugunskurā nokaitētiem nelieliem akmeņiem. Kāda sieviete, satvērusi divas nūjiņas ar akmens plāksnīšu uzgaļiem, vienā laidā vilka no uguns nokaitušo akmeni un meta to traukā ar viru, bet otru — jau atdzisušo — zvejoja ārā no trauka un lika atkal ugunskurā karsēties.

Kad sīkos gabaliņos sagrieztā gaļa bija izvārījusies mīksta, virsaitim, šamanim un viesiem pasniedza pa trauciņam ar sagatavoto cienastu, ko pārlēja ar mērci, un diezgan smalki izgrieztas koka dakšiņas. Nogaršojuši viru, ceļotāji pārliecinājās, ka ēdienam nav pielikta ne drusciņa sāls. Onkiloni, tāpat kā čukči, sāli uzturā nelietoja. Vajadzēja salūkot savējo, lai piemestu virai. Sāls atkal gāja no rokas rokā; to sāka garšot, domādami, ka tā arī būs salda, tāda pati kā cukurs, bet pēc tam ilgi spļaudījās un nesaprašanā brīnījās, kāpēc baltie cilvēki ar tādu draņķi sagāna garšīgo viru un gaļu.

Pec viras pasniedza cepto gaļu un ezerriekstu plāceņus; vakariņas beidzās ar kausu piena. Kad sievietes aiznesa traukus, izdegušā ugunskura ogles un nodeguļus aizbīdīja pavisam sānis, lai atbrīvotu visu centrālo kvadrātu lūgšanai. Zemnīca iegrima pustumsā, un vienīgi dziestošās ogles gailēdamas meta sarkanu atblāzmu.

Vakariņu laikā Amnundaks pastāstīja šamanim, kā baltie cilvēki parādījušies onkilonu zemē, kas viņi tādi esot, ko darījuši, kā nogalinājuši briedi. Šamanis klausījās klusēdams, māja ar galvu un tikai retumis uzdeva pa jautājumam. Pēc vakariņām, pirms lūgšanas, viņš pieprasīja, lai izved suņus ārā no zemnīcas. Kad tas bija izdarīts, šamanis apsēdās atbrīvotā laukumiņa vidū skatītāju lokā, izvilka no jostai piekārtā ādas maisiņa šķipsniņu bālgana pulvera, uzbēra to uz plaukstas un nolaizīja ar mēli. Gorohovs pačukstēja ceļotājiem, ka tā esot pulverī saberzta kaltēta mušmire, ko kamčadali, korjaki un dažas citas tautiņas lietojot kā narkotisku vielu un kas izraisot īpatnēju noreibumu.

Pasēdējis kādu brīdi klusēdams, sasprindzināti vērdamies gailējošajās ugunskura oglēs, šamanis paņēma tamburīnu, pārvilka tam pāri ar plaukstu — un tūliņ tikko dzirdami zem pirkstiem iedunējās stingri nostieptā āda. Tamburīna pavadījumā, kas pamazām kļuva spēcīgāks, viņš sāka dziedāt — sākumā lēnām, pusbalsī, dobjās rīkles skaņās, pēc tam aizvien ātrāk, kamēr dziedāšana un tamburīna rīboņa saplūda nemitīgā dobjā dunoņā, no kuras izlauzās atsevišķi spalgiem brēcieniem līdzīgi vārdi. Šamanis sākumā šūpojās šurpu turpu, nenolaizdams skatienu no uguns, bet pēc tam, nonācis afektā, pielēca kājās un sāka griezties uz vietas aizvien ātrāk un ātrāk, joprojām sizdams tamburīnu un gaudodams. Garais kažoks un siksniņas ar kalumiem un nūjiņām, šamanim griežoties, pamazām atvirzījās no viņa ķermeņa, un beidzot likās, ka virpuļo trīs cits uz cita salikti konusi, ko vainago smailā koniskā cepure. Rokas turēja tamburīnu paceltu virs cepures un kustējās bez mitas; tamburīns griezās, šūpojās, dejoja un skaļi dunēja.

Tad dziesma ar mežonīgu kliedzienu pēkšņi aprāvās, šamanis noslīga pie zemes un, izpletis rokas un izmetis tamburīnu uz klona, it kā iegrima nemaņā, ko neviens neuzdrošinājās traucēt. No mutes kaktiņa pār iekritušo vaigu viņam tecēja smalka putu strūkliņa. Ļaudis joprojām cieta klusu, un zemnīcā, kur tikko bija trakojis skaņu haoss, valdīja baiss klusums. Bija pierimuši pat ārā piesietie suņi, kuru riešana laikiem piebalsoja šamaņa dziesmai.

Pēc kādām piecām minūtēm šamanis mazliet paslējās uz augšu, izdzēra pasniegto piena kausu un tad klusā balsī pateica dažus vārdus, ko ļaudis uzklausīja, satraukumā sačukstēdamies. Virsaitis skaļi atkārtoja teikto, un Gorohovs tulkoja:

— Debesu gari pavēstījuši šamanim, ka onkilonu tautai gaidāms liels posts un nelaimes.

Amnundaks pacēla rokas pret debesīm, bet šamanis ar žestu atturēja viņu un sacīja vēl dažus vārdus. Priecīgi čuksti pārskrēja ļaužu rindām, un virsaitis, nolaidis rokas, pavēstīja:

— Šamanis pasludina, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr svešzemnieki dzīvošot onkilonu zemē. Tā likuši sacīt debesu gari.

Šamanis gausi piecēlās, paklanījās virsaitim un ceļotājiem un divu apbruņotu karavīru pavadībā devās projām. Pēc viņa aiziešanas zemnīcā sākās rosīgas valodas. Arī ceļotāji sačukstējās. Pareģošanas rezultāti viņiem likās mazliet negaidīti. Tie garantēja baltajiem cilvēkiem drošu dzīvi pie onkiloniem un visāda veida palīdzību, toties saistīja viņus ar šo tautu uz ilgu laiku, kā savdabīgu nodrošinājumu pret nelaimēm. Viņi bija domājuši pārziemot Saņņikova Zemē, tomēr nevēlējās palikt šeit ilgāk par nākamo pavasari. Vai onkiloni tad atlaidīs viņus uz mājām?