Saņņikova Zeme

Ikkatra ģints, kas dzīvoja kopā vienā zemnīcā, veidoja nelielu komūnu, kurā viss galvenais īpašums — mājoklis, brieži un mājsaimniecības piederumi — bija kopējs. Sievietes kopīgi gatavoja ēdienu, apstrādāja ādas, šuva apģērbu, lasīja sēnes, ogas un ēdamas saknes; vīrieši kopīgi ganīja un apsargāja briežu ganāmpulku, gatavoja ieročus, sagādāja malku, gāja medībās un zvejā vai arī karā pret mežoņiem.

Pēc tam kad visas deviņpadsmit ģintis bija paviesojušās virsaiša zemnīcā un iepazinušās ar svešzemniekiem, baltie cilvēki kopā ar Amnundaku iznāca uz noras un šamanis ar tamburīnu deva signālu svētku sākšanai. Sievietes, meitenes, pusaudži un daži sirmgalvji no tuvākajām apmetnēm bija izvietojušies gar mežmalu abpus zemnīcas. Vīrieši bija nostājušies sāņus, veidojot vienības no katras ģints. Amnundaks ar viesiem un šamani sēdēja pie zemnīcas ieejas. Pēc otrā signāla karavīru vienības cita pēc citas sāka soļot garām virsaitim, un karavīri ar šķēpiem, vairogiem un lokiem rokās un bultu makiem uz muguras izpildīja kara deju. Dejotāji lēkāja, svieda gaisā šķēpus un uzvilka loku stiegras; viņu kustības bija saskaņotas, tā ka deja izskatījās diezgan harmoniska. Par ritmu gādāja lielas, uz steķiem uzliktas bungas — divus metrus garš, resns apses bluķis ar dobu vidu un vairākiem caurumiem augšā, no abiem galiem pārvilkts ar degunradža ādu, ko sita ar koka vālēm. Ceļotāji uzzināja, ka tādas bungas esot katrai ģintij un ar tām varot ātri pārraidīt visai ciltij svarīgas un steidzamas ziņas — gluži tāpat kā pa telegrāfu. Bungu dobjā rīboņa bija dzirdama vairāku kilometru attālumā.

Kara dejas laikā ceļotāji konstatēja, ka apbruņoto onkilonu skaits sasniedz četrsimt līdz četrsimt piecdesmit vīru, jo ikvienā ģintī bija divdesmit līdz trīsdesmit karavīru. Pieskaitot briežu ganus, sirmgalvjus, sievietes un bērnus, varēja secināt, ka visā ciltī ir tūkstoš divsimt līdz tūkstoš piecsimt locekļu un tātad onkilonu ir daudz vairāk, nekā ceļotāji bija domājuši sākumā, spriezdami pēc Amnundaka vārdiem, ka ikvienā ģintī esot divdesmit līdz trīsdesmit locekļu; noskaidrojās, ka virsaitis domājis tikai karavīrus, bet pat aptuveni nav zinājis pārējo cilts locekļu skaitu.

Pēc kara dejas sākās sacensības šķēpa mešanā un šaušanā ar loku; šķēpa metēju sacensībām starp diviem augstiem mietiem nostiepa garu ādas arkānu. Ikvienas ģints karavīri pēc kārtas atnāca sacensības vietā, sastājās rindā četrdesmit soļu attālumā no arkāna un tad visi reizē meta pa vienam šķēpam, cenzdamies, lai tas lidotu pāri arkānam. Tiesneši — trīs ģinšu vecākie — saskaitīja visus šķēpus, kas bija aizraidīti pāri arkānam, kā arī tos, kuri nebija aizlidojuši tik tālu. Ģinti, kurai bija vislielākais pārlidojušo šķēpu skaits, uzskatīja par uzvarētāju. Sacensībām šaušanā ar loku atnesa un izstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu; tumšā josla visgarām zirga mugurai bija mērķis. Ikviena ģints nostājās rindā piecdesmit soļu attālumā no mērķa, un karavīri cits pēc cita izšāva pa vienai bultai. Skaitīja tikai tās bultas, kuras bija ieurbušās tumšajā joslā, un ģinti, kurai iznāca vislielākais trāpījumu skaits, pasludināja par uzvarētāju, ko skatītāji apsveica ar biežiem bungu sitieniem un kliedzieniem.

Tad nāca laušanās. Divas ģintis nostājās viena pret otru un no sava vidus izraudzīja vienādu skaitu cīkstoņu, protams, pašus stiprākos; tie tuvojās viens otram un laika sprīdī, ko noteica ar pieciem vai desmit vienmērīgiem bungu sitieniem, pūlējās nogāzt pretinieku gar zemi. Un no jauna ģinti, kura bija pieveikusi visvairāk pretinieka cīkstoņu, pasludināja par uzvarētāju.

Pēc laušanās tiesneši nosauca Amnundakam tās ģintis, kuras bija guvušas uzvaru kādā sacensību veidā, un kopā ar virsaiti un visu ģinšu vecākajiem sarindoja visas ģintis pēc to gūtajiem panākumiem. Tad ģinšu karavīri sastājās aplī, apļa vidū iegāja Amnundaks un pasludināja izcīnīto vietu kārtību; ģintis, kuras bija ieņēmušas pirmās desmit vietas, apsveica šos paziņojumus ar skaļiem kliedzieniem, turpretim pārējās nokaunējušās klusēja. Kad virsaitis bija atgriezies savā vietā, ģintis atkārtoja kara deju, tikai šoreiz soļoja izcīnīto vietu kārtībā — uzvarētāji priekšgalā, uzvarētie beigās —, un skatītāji apsveica sākumā soļojošos. Sacensībās zaudējušie varēja revanšēties tikai pēc gada, un sacīkstes mudināja karavīrus nemitīgi nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem un uzturēja viņos kareivisku noskaņojumu.

Pēc dejas onkiloni sapulcējās uz pusdienām koku paēnā; sievietes jau bija sacepušas gaļu, izvārījušas viru un sagatavojušas plāceņus. Ģinšu vecākie — virsaiša viesi — sapulcējās Amnundaka zemnīcā un pie pusdienām vēl joprojām apsprieda sacensību rezultātus. Uzvarētie izskaidroja savu neveiksmju cēloņus. Svešzemniekus palūdza, lai viņi pēc pusdienām parādot onkiloniem pērkonus un zibeņus.