Saņņikova Zeme

Pēc divām stundām no jauna iedunējās bungas, tagad aicinot jaunos, neprecējušos karavīrus uz sacensībām, lai noteiktu, kuram būs tiesības pirmajam izraudzīties sievu. Tādu neprecējušos karavīru katrā ģintī bija divi vai trīs, un viņi sacentās nevis vairs pa ģintīm, bet gan visi reizē. Vispirms no jauna atsākās šķēpa mešana, un tagad katrs karavīrs meta pēc kārtas pa trim šķēpiem, pēc tam viņi sacentās šaušanā ar loku, izšaujot pa trim bultām katrs. Tiesneši rūpīgi uzmanīja, lai visi ievērotu kārtību, un atzīmēja trāpījumus, tad sarindoja sāncenšus pēc viņu sasniegtajiem rezultātiem; ja divi, trīs vai vairāki karavīri bija saņēmuši vienu un to pašuvietu, strīdu izšķīra laušanās. Galu galā tika noteikta vietu kārtība, un karavīri nostājās rindā saskaņā ar ieņemto vietu — viņu bija četrdesmit septiņi.

Pēc jauna bungu signāla no skatītāju rindām piecēlās meitenes, kas jau bija pieaugušas un vēlējās iziet pie vīra. Viņas, tāpat kā sievietes, bija ieradušās svētkos, tērpušās nevis minimālajā tērpā, ko valkāja, uzturēdamās zemnīcā, bet gan vieglās ādas biksēs un jakās un apāvušas torbasus, ko rotāja skaisti no smalkām sarkanām un melnām siksniņām pīti raksti. Meitenes bija saspraudušas bizēs ziedus un uzlikušas galvā vainagus. Tagad viņas nometa apģērbu, atstājot vienīgi jostu ap gurniem, lai parādītu jaunajiem karavīriem savus skaistos tetovējumus un, bez šaubām, arī daiļās ķermeņa formas. Meitenes sastājās rindā iepretim virsaiša mītnei, pie kuras bija apsēdušies arī ģinšu vecākie. Tad piecēlās Amnundaks un sacīja:

— Meitenes! Jūs esat dzirdējušas, ka pie mums atnākuši viesos baltie cilvēki, dievu sūtņi, kas prot rīkoties ar pērkoniem un zibeņiem. Viņi ir ar mieru dzīvot pie mums, lai pasargātu onkilonus no posta un nelaimēm, ko pareģojuši mūsu senči. Mēs dosim viesiem mājokli, uzturu un sievas, lai viņiem nekā netrūktu. Sievas viņi izvēlēsies paši no jūsu vidus. Un ikvienai, kuru izraudzīsies baltais cilvēks, jābūt ar šo izvēli mierā. Tā es saku.

Meitenes šie vārdi nepārsteidza, jo vēsts par sievu izraudzīšanu bija jau izplatījusies visās apmetnēs. Ieradušās uz svētkiem, viņas visas ziņkārīgi aplūkoja svešzemniekus — četrām meitenēm vajadzēja kļūt par viņu sievām. Dažām jau bija iemīļotie starp jaunajiem karavīriem, un tās mocījās bažās, tomēr cerēja, ka baltie viri viņas neizraudzīsies. Tāpēc par atbildi uz Amnundaka vārdiem no meiteņu rindām atskanēja vienprātīgs sauciens:

— Lai izraugās, mēs visas esam ar mieru!

— Mūsu uzturēšanās šajā salā negaidot radījusi sarežģījumus! — Ordins uztraucās. — Izvēlēdamies sievas, mēs saistāmies ar onkiloniem. Ko lai darām?

— Es domāju, — teica Gorjunovs, — ka mums jāpiekāpjas, lai neaizvainotu onkilonus un saglabātu ar viņiem visdraudzīgākās attiecības.

— Un patiešām jāizraugās sev sievas? — Kostjakovs ievaicājās.

— Mēs darīsim tā, — Gorjunovs ierosināja. — Teiksim, ka mūsu zemē vīrietim, kurš vēlas precēties, un meitenei, kura ir ar mieru iziet pie viņa par sievu, abiem jāiepazīstas tuvāk, lai nepieļautu kļūdu; tāpēc viņi zināmu laiku, teiksim, pusgadu vai gadu, dzīvo vienā mājā, labi iepazīst viens otru un tikai pēc tam, ja pēc šā laika viņiem kopdzīve palīk, var precēties.

— Lieliski! Tā ir laba izeja! — Ordins piekrita. — Liksim to priekšā virsaitim un sacīsim, ka izraudzīsim sev draudzenes pēc mūsu zemes paražām.

Gorohovs pastāstīja Amnundakam, ko nosprieduši ceļotāji, un virsaitis izteica savu piekrišanu, sacīdams:

— Baltie cilvēki, es uzaicinu jūs izraudzīties sev meitenes, kuras jums iepatikušās kā nākamās sievas.

Ceļotāji piecēlās gluži apmulsuši: viņu priekšā bija nostājušās piecdesmit labi noaugušas, lielāko tiesu skaistas meitenes, un izvēle nebija nekāda vieglā. Amnundaka pavadībā viņi gāja gar rindu, un ikviens no viņiem vilcinājās un šaubījās gandrīz pie katras skaistākas; tikai viens pats Gorohovs, jau raudzīdamies iztālēm, uzreiz noskatīja sev neliela auguma meiteni. Piegājis pie viņas un pastiepis roku, jakuts sacīja:

— Es gribu ņemt šo!

Meitene, aizklājusi ar roku seju, klusu smiedamās, atstāja rindu un nostājās blakām Gorohovam. Viņa bija pirmā līgava, un viņu apsveica bungu rīboņa.

Pārējie aizgāja līdz rindas galam, nevienu neizraudzījušies. Amnundaks izbrīnījies vaicāja:

— Vai tad mūsu sievietes tiešām ir tik neglītas, ka jums, baltie cilvēki, iepatikusies tikai viena?

— Gluži otrādi, — Gorjunovs iebilda, — te ir pārāk daudz skaistuju — grūti izvēlēties. Un turklāt mēs baidāmies, ka tās, ko izraudzīsim, kļūs par mūsu sievām pret pašu gribu, pēc tavas pavēles. Pie mums vīrietim arvien jāsaņem bildinātās meitenes piekrišana.

— Ahā, tātad jūs gribat, lai meitenes izraudzītos jūs?… Labi. Es uzaicināšu visas, kuras ir ar mieru iziet pie jums par sievu. Meitenes, baltie cilvēki nevar izšķirties, kuru ņemt: visas jūs esat pārāk skaistas. Lai tad iznāk priekšā tās, kuras pašas gribētu izraudzīties balto cilvēku par viru.

Skaistuļu rindai pārskrēja smaidi un smiekli; dažas pamīņājās no vienas kājas uz otru, neuzdrošinādamās pirmās iznākt no rindas.