Saņņikova Zeme

— Nē, neiešu, tur pārāk auksts, sniegs un ledus vien, un vairāk nekā nav. Skaties, pie mums ir vasara, silts laiks, bet šeit ziema.

— Tad es aiziešu projām bez tevis, un tu paliksi atraitnēs.

— Nē, arī tu nekur neaiziesi! Jūs visi paliksiet pie mums, tā sacīja Amnundaks. Un jūs apsolījāt…

Augšā pakavējās tikai īsu brīdi; diezgan asais vējiņš, kas vilka no ledus lauku puses, viegli apģērbtajām sievietēm šķita ļoti auksts. Viņas priecājās, nokļuvušas atpakaļ lejā pie ugunskura, kur pavadīja arī visu nakti. Par šo ekskursiju uz sniegiem klāto kalnu kori ceļotāji apbalvoja sievietes ar krellēm un spogulīšiem, ko sameklēja bāzē atstātajos saiņos.

Sajā reizē viņi izkravāja no saiņiem arī visas citas līdzīgas mantas, ko bija atveduši uz šejieni, cerēdami tikties ar onkiloniem, un tagad taisījās izdāļāt Amnundaka apmetnē; ceļotāji cerēja, ka krelles, spogulīši, adatas, spožās pogas, krāšņās lentas, vara gredzeni un auskari ar neīstiem dārgakmeņiem un virsaiša sievai paredzētā koraļļu kaklarota sajūsminās onkilonietes, bet daži naži, cirvis un smalkzāģis apmierinās vīriešus un pamudinās Amnundaku norīkot drošu konvoju gājienam pa vampu zemes tālākajiem novadiem.

Atgriezušies apmetnē, vīri nodzīvoja tur vēl trīs dienas un pēc ilgām pārrunām pārliecināja Amnundaku, lai viņš piekrīt balto cilvēku nodomam doties pārgājienā uz ieplakas ziemeļiem.

— Kaut arī jūsu zibeņi nogalina bez kļūdīšanās gan putnus, gan zvērus, gan cilvēkus, — virsaitis sacīja, — tomēr vampu ir ļoti viltīgi un var uzbrukt jums no slēpņa vai arī naktī un miglā. Tālab pēc manas pavēles jūs pavadīs divpadsmit labākie jaunie karavīri, kuri apsargās jūsu miegu, nesīs mantas un izlūkos drošu ceļu.

Nākamajā rītā septiņpadsmit labi apbruņoti cilvēki atstāja apmetni. Annuira bija pierunājusi Ordinu, lai ņemot līdzi arī viņu, un tāpat apbruņojās ar šķēpu, loku un bultām, kaut arī onkiloni zobojās un sievietes visvisādi biedēja meiteni. Tomēr viņai gribējās redzēt jaunus novadus, un Ordins cerēja pieradināt Annuiru pie ceļojumiem, lai pēcāk aizvestu meiteni sev līdzi uz kontinentu; viņa bija Ordinam ļoti iepatikusies un savukārt viņu dedzīgi iemīlējusi.

Pirmajā dienā ceļotāji aizgāja līdz onkilonu apmetnei, ko bija izpostījuši vampu. Zemnīca jau bija uzcelta no jauna un tur atsākusies ierastā dzīve: sievietes rosījās pie pavarda, bērni delverējās un blēņojās, neredzēja vienīgi sirmgalvjus, ko vampu bija nogalinājuši. Pārnakšņojuši līdzās apmetnei, ceļotāji devās tālāk tieši uz ziemeļiem. Klajumi un ezeri mijās ar mežiem, bet tie pakāpeniski kļuva aizvien skrajāki, un savvaļas dzīvnieki vairs tik bieži negadījās ceļā. Uz naktsguļu apmetās norā pie ezera, kura viduci pēc katrām desmit minūtēm uzmutuļoja ūdens paugurs. Ezers bija tik silts, ka ceļotājiem iegribējās kārtīgi nomazgāties. Kamēr karavīri uzkūra uguni un sagrieza vakariņām gaļu, ceļotāji pagājās mazliet sāņus, ātri izģērbās un metās ūdenī. Udeņs šļaksti piesaistīja karavīru uzmanību, un viņi šausmās pietrūkās kājās. Kaut gan onkiloni neizjūta tādu riebumu pret ūdeni kā, piemēram, mongoli, tomēr viņi, tāpat kā citas tautas ziemeļos, kur ūdens ir pārāk auksts, nekā nezināja par peldēšanos. Tālab karavīri nodomāja, ka viņiem uzticētie baltie burvji, pārvērtušies zivīs vai roņos, grib aizbēgt no onkilonu zemes.

— Annu, skaties, tavs vīrs un citi burvji tūliņ pazudīs — viņi ielīduši ezerā! — kāds karavīrs iekliedzās.

Annuira, kas patlaban gatavoja vakariņas, pielēca kājās un aizskrēja ezera krastā, bet viņai pakaļ metās visi onkiloni. Ceļotāji jau bija iebriduši ezerā un peldēja, tā ka ūdenī varēja saskatīt tikai viņu galvas.

— Vai redzat, viņi jau pārvērtušies roņos! Skatieties, skatieties! — krastā sapulcējušies klaigāja.

Tomēr Annuira, jau mazliet iepazinusies ar civilizāciju un šo to sapratusi, pēc pirmā izbīļa nomierinājās — viņa pazina Ordina seju — un sāka zoboties par onkiloniem. Tomēr viņus gaidīja vēl lielāki brīnumi. Kad ceļotāji izkāpa krastā un, saberzējuši, ķermeni un galvu, sāka pārklāties ar kaut ko baltu, sniegam līdzīgu, karavīri, kam nebija nekādas jausmas par ziepēm, atkal brīnījās nenobrīnīdamies.

— Skatieties, ūdens uz šo burvju miesām sasalst un pārvēršas sniegā! — viņi sacīja cits citam.

Un atkal Annuira, kas jau pazina ziepes, izskaidroja onkiloniem, kas īsti noticis., Tomēr viņi nomierinājās tikai tad, kad baltie cilvēki apģērbās un atgriezās pie ugunskura; visi karavīri paslepus vērīgi aplūkoja svešzemniekus — vai tikai viņu ārienē nav manāmas kādas pārmaiņas.

Kamēr visi vakariņoja, Annuira, paķērusi ziepes, arī aizskrēja peldēties patālāk no ugunskura. Neprazdama peldēt, viņa nebrida dziļi ezerā un ziepējās pie paša krasta. Kad meitene atgriezās, karavīri sāka viņu izsmiet.

— Tu berzējies ar sniegu, lai taptu balta tāpat kā tavs vīrs! Tu nebaidījies līst ūdenī, kur ūdens gars varēja sagrābt tevi aiz kājām un aizraut dzijumā. Tomēr tu esi palikusi tāda pati melna kā bijusi! — tā zobojās viņas ciltsbrāļi.