Sargasi kosmosā

E. NORTONE

Sargasi kosmosā

1. «SAULES KARALIENE»

Kalsns, ļoti jauns cilvēks slikti pieguļošā Tirdz­niecības flotes formas tērpā pūlējās izstiept savas garās notirpušās kājas. «Diez vai tie, kas projektēja šos apakšzemes starpkontinentālos vagonus, maz pa­domāja, ka tajos brauks ari gara auguma pasažieri, nevis tikai punduri,» mazliet aizkaitināts nodomāja Deins Torsons. Jau kuro reizi viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis gaisa transportu. Bet pietika tikai aptaus­tīt plakano kabatiņu jostā, kur glabājās nauda, lai atcerētos, kas viņš ir — tikai iesācējs Dienestā, bez kuģa un protekcijas.

Kabatiņā bija pārcelšanās nauda, ko Deins bija saņēmis no Biroja, un plāna paciņa saburzītu kre­dītbiļešu — viss, ko bija izdevies dabūt par mantām, kuras nevarēja ņemt līdzi kosmosā. Viņam bija tikai neliela mugursoma ar visu atlikušo iedzīvi — ja ne­skaita niecīgu metāla plāksnīti ar iegriezumiem un robiņiem, kas veidoja šifru, par kuru viņam nebija ne mazākās jēgas. Tā bija caurlaide uz gaišāku nā­kotni, kttrai viņš nešaubīgi ticēja.

«Tomēr līdz šim tev arī nav gājis slikti,» Deins pats sev iegalvoja. Galu galā ne jau katrs puišelis no federālās patversmes tika sūtīts uz Biroju un pēc desmit gadiem kļuva par kravas uzrauga palīgu, kas gatavs jebkura brīdī saņemt norīkojumu 'uz kos­mosa kuģi. Jau atceroties vien nedaudzu pēdējo nedēļu grūtos eksāmenus, viņš nodrebēja. Mehānikas pamati, ievads astrogācijā un pēc tam vēl grūtāki pārbaudījumi viņa specialitātē — kravas sagatavo­šana pārvadāšanai, iekraušanas tehnika, tirdzniecības operācijās, Galaktikas tirgi, ārpuszemes psiholoģija un visi pārējie priekšmeti, kas Deinam bija jāsadzen galvā, līdz viņš jau sāka domāt, ka zina tikai drum­slas un fragmentus, kurus nemūžam nespēs apvienot sakarīgā sistēmā. Turklāt ne tikai mācību kurss bija smags — nomāca arī jaunās vēsmas absolventu at­lasē. Daudzi viņa biedri nāca no Dienesta darbinieku ģimenēm un bija uzauguši tirdzniecības vidē.

Deins drūmi vērās priekšējā sēdekļa atzveltnē. Vai gan tirdzniecība arvien vairāk nepārvērtās par slēgtu klanu? Dienestā dēli nomainīja tēvus, brāļi brāļus, un cilvēkam bez sakariem kļuva arvien grūtāk sa­ņemt norīkojumu uz Biroju. Viņam bija palaimē­jies …

Kaut vai Sendss — viņam ir divi vecākie brāļi, tēvocis un brālēns, un visi kalpo «Intersolarā». Un Sendss pastāvīgi to visiem atgādina. Ja vien iesācējs tiek nosūtīts uz kādu no lielajām kompānijām, viņš ir nodrošināts uz visu mūžu. Kompānijas organizē regulārus reisus starp planētu sistēmām. To darbi­nieki vienmēr ir droši par savām vietām un var iegā­dāties kompāniju akcijas. Kad pienācis laiks atstāt kosmosu, viņiem — ja vien viņi kaut kā sevi parādī­juši — piešķir pensijas un administratīvus posteņus. Viņi nokrejo labākās vietas tirdzniecības flotē — «Intersolarā», «Kombainā», kompānijās «Dcnebgalak- tik», «Folvortignesti» …

Deins uzmeta skatienu televīzijas ekrānam plud­līnijas formas vagona galā — tur pašreiz komerciāla reklāma dziedāja slavas dziesmas «Folvortignesti» importa precēm —, taču tas nenokļuva līdz viņa apziņai. Viss ir atkarīgs no Psihologa. Deins vēlreiz pataustīja jostu, lai pārliecinātos, vai metāla plāk­snīte joprojām noslēpta slepenākajā kabatiņā.

Reklāma izdzisa, tās vietā parādījās sarkana bulta, vēstot, ka vagons sasniedzis pieturu. Deins no­gaidīja vieglu grūdienu, kas nozīmēja, ka divu stundu ilgais ceļojums beidzies. Viņš bija priecīgs, ka ticis ārā no šāviņveida vagona un beidzot var izvilkt savu mugursomu no mantu gūzmas bagāžas vagonā.

Lielākā daļa viņa ceļabiedru bija tirdzniecības dar­binieki, tomēr tikai nedaudzi no tiem lepojās ar kompāniju nozīmēm. Lielākoties tie bija klaidoņi vai brīvie tirgoņi, cilvēki, kas vai nu sava rakstura, vai citu iemeslu dēļ nevarēja atrast piemērotu nodarbo­šanos lielajās organizācijās, bet klejoja no viena ne­atkarīga kuģa uz otru, — tirdzniecības pasaulē viņi stāvēja uz paša zemākā pakāpiena.

Deins uzsvieda somu plecā un iespraucās liftā, kas viņu uznesa virszemē, spožā vasaras saules gaismā. Brīdi viņš uzkavējās uz betonētās joslas šaipus pa­celšanās laukumam un pārlaida skatienu tā grumbu­ļainajai, saules izdedzinātajai virsmai. Uz lidlauka atradās starta ierīces ar kosmosa kuģiem, kas gata­vojās lidojumam. Deinu maz interesēja strupie starpplanētu tirgoņi, kuri veica reisus uz Marsu un asteroīdu joslu, kā arī drūmie, tumšie kuģi, kas lidoja uz Saturna un Jupitera pavadoņiem. Viņam bija vajadzīgi zvaigžņu kuģi, kas atradās tālāk; to gludos sānus klāja jauns berzes aizsargslānis, un pie at­balsta stabilizatoriem droši vien vēl bija pielipuši svešu pasauļu putekļi.

— Lai mani zibens nosper, ja tas nav Vikings! Laikam medī sev kuģīti, Dein?

Tikai zinātājs varēja noprast, ko nozīmē Deina apakšlūpas noraustīšanās. Kad viņš pagriezās pret

runātāju, viņa sejas izteiksme atkal bija kļuvusi neko neizteicoša.