Sargasi kosmosā

—   Tad redz kāds tu esi, veco zēn! Tu būsi kosmosa vikings… zvaigžņu taku Kolumbs… tālu ceļu klai­donis! Vai tu proti apieties ar blasteru, draugs? Un vai tev nebūtu labāk iet atsvaidzināt savas zināšanas par kontaktu nodibināšanu ar ārpuszemes ciltīm? Tu taču zini, ka brīvajiem tirgoņiem visai reti iznāk

saskare ar civilizāciju. — Viņš pagriezās pret abiem pārējiem. — Ejam, zēni! Sarīkosim Vikingam lepnas vakariņas — viņam lāču tagad visu mūžu, bez šau­bām, būs jāpārtiek no koncentrātiem. — Arturs sa­tvēra Dcinu aiz rokas. Lai gan atbrīvoties nebūtu grūti, viņš saprata, ka labāk saglabāt godu un paš­cieņu, tāpēc gāja līdzi, apspiezdams niknumu.

Lai gan brīvos tirgoņus Dienestā nevērtēja augstu un tikai nedaudzi no viņiem dižojās lielajās ostās līdzīgi kompāniju darbiniekiem, tomēr arī nomalēs bija sakrāts ne mazums mantas un neviens nevarēja apgalvot, ka brīvie tirgoņi ir no tiem, kas dzīvē pa­zustu. Artura izturēšanās saniknoja Deinu, un viņš ar sev raksturīgo iedzimto stūrgalvību centās savā nākotnē saskatīt labo. Izlasījis norīkojumu, viņš pir­majā brīdi bija juties pavisam nomākts, bet tagcid garastāvoklis atkal uzlabojās.

Tirdzniecības flotē nebija stingra iedalījuma kastās, darbinieki atšķīrās nevis pēc ranga, bet pēc darba devēja. Ostas lielā ēdamzāle bija atvērta jebkuram, kas vien valkāja aktīvā dienesta formas tērpu. Vai­rumam kompāniju te bija pastāvīgas telpas, kur to kalpotāji norēķinājās ar taloniem. Turpretī caurbrau­cēji un jaunpieņemtie, kuri vēl nebija ieskaitīti savu kuģu apkalpēs, aizņēma galdiņus tuvāk durvīm.

Deins pirmais apsēdās pie brīva galdiņa un no­spieda kontrolpogu. Par vakariņām maksās viņš, brīvais tirgonis, kaut arī šis žests maksātu lielāko daļu viņa ietaupījumu. Deins netaisījās apēst ne kumosa, par ko būtu maksājis Arturs.

Uzgriezuši uz diska pasūtījumus, viņi varēja kādu brīdi palūkoties apkārt. No tuvējā galdiņa piecēlās vīrietis ar inženiera sakarnieka nozīmi, kurā bija at­tēlots zibens. Atstājis savus divus galda biedrus vienmērīgi košļājam, viņš devās uz izeju. Vīrietim bija austrumnieciski vaibsti, bet platās krūtis lieci­nāja, ka viņš ir otras vai trešās paaudzes marsiešu kolonists.

Pārējie divi bija palīgi. Vienam no viņiefn formas tērpu rotāja astrogatora palīga zīmotnes, otrajam — inženiera zobratiņš. Tieši šis otrais arī piesaistija Deina uzmanību.

Kravas uzrauga palīgs nodomāja, ka vēl nekad līdz šim nav redzējis tik izaicinoši glītu seju. Cietie melnie mati, kas ietvēra labi veidotos, kosmiskā iedeguma klātos vaibstus, bija īsi apcirpti, tomēr varēja redzēt, ka tie cirtojas. Tumšās acis sedza smagi plakstiņi, un vīrietim pārāk jutekliskās lūpas bija iz- iiekušās ciniskā smaidā. Tas bija tipisks televīzijas varonis kosmonauts, un Deinam viņš nepatika jau 110 pumā acu uzmetiena.

"Toties skaistuļa biedrs bija rupji veidots, tikpat kā granītā cirsts. Viņa dabiski brūnā āda vairs nespēja kļūt tumšāka, jo viņš bija nēģeris. Viņš kaut ko dzīvi stāstīja, bet glītais inženieris laiku pa laikam apā­tiski atbildēja.

Artura dzēlīgā mēle pārtrauca Deina vērojumus.

—   «Saules karaliene»! — pēc Deina domām, Arturs to pateica pārāk skaļi. — Brīvais tirgonis. Jā, Viking, tu iepazīsi dzīvi, tik tiešām. Lai nu kā, vismaz aprunāties varēsim, kā nākas, jo konkurents no tevis …

Deins izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam.

—  Cik cēlsirdīgi no tevis, Sends! Nu man vairs nav ko žēloties — «Intersolara» darbinieks ir ar mieru atzīt manu eksistenci!

Sarunā iejaucās Rikijs.

—   Bet tas taču ir bīstami — brīvā tirdzniecība — man šķiet…

Arturs sarauca pieri. Riskantai tirdzniecībai tomēr varēja piemist zināms valdzinājums, un to viņš ne­vēlējās pieļaut.

—       Ak, ne jau visi brīvie tirgoņi ir petnieki vai strādā nomaļajās sistēmās, Rikij. Daudzi regujāri kursē stdrp nabadzīgajām planētām, kur kompāni­jām nav izdevīgi darboties. Deinam droši vien nāksies klejot turp un" atpakaļ starp divām pilsētelēm zem kupola, un viņš nevarēs pat degunu izbāzt no ska-

13 «Un tieši to tu vēlētos, vai ne?» Deins pie sevis nodomāja. «Tev šķiet, man veicies vairāk, neka tev labpatiktos, Sends?» Un viņš kādu brīdi domaja kāpēc gan Sendsam sagādā tādu prieku viņu izsmiet.

—  Jā… — Rikijs ātri piekrita. Bet Deins pama­nīja, ka viņa acis turpina skumji vērot nākamo brīvo

Ur —"Lai nu kā — par Tirdzniecības floti! — Arturs ar teatrālu žestu pacēla kausu. — Labu veiksmi «Saules karalienei»! Tev droši vien veiksme noderes, Viking!

Deins atkal jutās sarūgtinats. v .

—   Nezinu, Sends… Brīvie tirgoņi ir paveikusi

lielas lietas. Un risks…

—  Tur jau tā lieta, vecīt, — risks! Un kauliņi krīt gan tā gan šitā. Uz vienu brīvo tirgoni, kas guvis panākumus, ir simts tādu, kuri nespēj samaksat par stāvvietu lidlaukā. 2ēl gan, ka tu nesagadaji pazīša­nos ar šīs pasaules varenajiem! _

Nu Deinam bija diezgan. Viņš atmetas pret krēsla

atzveltni un ielūkojās Arturam tieši acīs