Sargasi kosmosā

Artura Sendsa plātibas pietiktu desmit pieredzējušiem vīriem, un, kā Deins apmierināts secināja, tā dīvaini kontrastēja ar viņa pārāk spodrajiem apaviem» un neievalkāto formas tērpu. Tomēr Sendsa iznesība, kā vienmēr, radīja Deinā slepenu sašutumu. Turklāt Arturu pavadīja viņa parastie iztapoņas Rikijs Vorens un Henlefs Bots.

— Tikko kā ieradies, Viking? Šķiet, tu vēl neesi izmēģinājis laimi? Mēs arī. Tad iesim kopā un sagatavosimies uz visļaunāko.

Deins vilcinājās. Vismazāk viņš vēlējās sastapt Psihologu Artura Sendsa klātbūtnē. Artura nomācošā pašpārliecinātība viņu satrauca. Sendss cerēja gūt lauvas tiesu, un, spriežot pēc vairākiem starpgadījumiem Birojā, viņš vienmēr dabūja visu, ko gribēja.

Turpretī Deinam vienmēr bija iemesls bažīties par savu nākotni. Un, ja viņam tagad liktenis izrādīsies nelabvēlīgs, tad labāk to uzzināt bez lieciniekiem. Taču Deins saprata, ka no Artura atkratīties nevarēs, tāpēc uzsvērti mierīgi atdeva savu somu garderobē, kamēr pārējie nepacietīgi gaidīja.

Viņi bija ieradušies ar lidmašīnu — Arturs sev un saviem drauģeļiem neko nemēdza atteikt. Bet kāpēc viņi vēl līdz šim laikam nav bijuši pie kravas nodaļas Psihologa? Kāpēc gaidījuši lieku stundu? Bet varbūt viņi pēdējo patiesi brīvo laiku veltījuši vienkārši pastaigai? Vai tiešām… Deinam, to iedomājoties, pamira sirds — nevarētu taču būt, ka arī viņi šaubās par mašīnas atbildi.

Bet šī cerība izgaisa, kad Deins pievienojās viņiem un Arturs jau spriedelēja par savu iemīļoto tēmu.

Mašīna esot objektīva. Birojā mums vienkārši pūš miglu acīs. Kurš tad nezin to pasaciņu — cilvēkam pēc rakstura un spējām jābūt piemērotam savam

darbarti, katra kuģa apkalpei jābūt atbilstoši nokom- plektētļai… Pasakas! Ja «Intersolar» kādu gribēs, viņi to arī dabūs, un nekāds Psihologs nevarēs viņu iekārtot uz kompānijas kuģa, ja kompānijā to nevēlēsies! Visas šīs runas domātas tiem, kuri no šīm lietam neko nesajēdz vai kuriem nepietiek smadzeņu, lai sameklētu labu vietiņu. Mani, lūk, nemūžam neiebāzīs kaut kādā noplukušā nomales tirdziniekā…

Rikijs un Henlefs burtiski aprija katru Artura vārdu. Bet Deins nevēlējās klausīties. Ticība Psihologa neuzpērkamlbai bija kā salmiņš, pie kura viņš bija turējies pēdējās nedēļas, kamēr Arturs un viņam līdzīgi bija pašpārliecināti grozījušies pa Biroju, būdami droši par spožu karjeru tirdzniecībā.

Deins labprātāk ticēja oficiālajam apgalvojumam, ka mašīnas impulsus un relejus nekas nevar ietekmēt un tā objektīvi novērtē katru, kas griežas pie tās pēc norīkojuma uz kosmosa kuģiem. Viņš gribēja ticēt, ka mašīnu neietekmēs tas, ka viņš ir bārenis, bez sakariem Dienestā un ar tukšu kabatu, ka lēmums būs atkarīgs tikai no viņa zināšanām, Biroja dotā raksturojuma un viņa paša īpašībām un spējām.

Bet šaubas bija radušās, nedrošība auga, un, kad viņi tuvojās norīkojumu zālei, Deins neviļus pagausi- nāja soli. Tomēr viņš netaisījās ļaut nojaust savas bažas ne Arturam, ne arī kādam no viņa pavadoņiem.

Stūrgalvīga lepnuma dzīts, Deins pirmais no viņiem četriem iemeta žetonu mašīnas spraugā. Bet roka neviļus pastiepās uz priekšu, lai atkal to satvertu vēl pirms nozušanas mašīnā, tomēr viņš piespieda sevi savaldīties un pagāja sāņus, dodot vietu Arturam.

Psihologs nebija nekas vairāk kā kaste, masīvs metāla kubs — vismaz tāds tas likās absolventiem. «Būtu daudz vieglāk gaidīt,» Deins prātoja, «ja varētu redzēt sarežģītos procesus šajā kastē, vērot, kā mašīna novērtē, salīdzina un kombinē līnijas un robiņus žetonos, līdz atrod kādu kuģi ostā, kam vajadzīgs apkalpes loceklis.»

Ilgajos cejojumos, kuros zvaigžņu kuģos ieslodzītajām nelielajām apkalpēm nebija gandrīz nekādu iespēju atpūsties vai izklaidēties, agrāk bija risinājušās daudzas šausmīgas traģēdijas, kurām par iemeslu bija nesaskaņas apkalpes locekļu starpā. Vairāki traģiski gadījumi bija minēti arī tirdzniecības vēstures lekcijās Birojā. Tad parādījās Psihologs un ar bezpersonisku objektivitāti sāka norīkot vajadzīgos ļaudis uz vajadzīgajiem kuģiem atbilstoši darba profilam un apkalpes sastāvam, lai viņiem būtu optimāli darba apstākļi un iespējami mazāk savstarpēju nesaskaņu. Birojā neviens viņiem nebija stāstījis, kā darbojas Psihologs, kā tas var atšifrēt zīmes uz žetona. Bet, ja reiz mašīna bija izlēmusi, tad šis lēmums bija galīgs un nepārsūdzams.

To viņiem bija mācījuši, un Deins tam vienmēr bija nešaubīgi ticējis — kā gan tas viss varētu būt nepareizi?

Sīs pārdomas pārtrauca gongs mašīnas iekšienē — bija atgriezies viens no žetoniem, un uz tā virsmas bija parādījusies jauna līnija. Arturs to sagrāba. Brīdi vēlāk viņš triumfējoši iesaucās:

— «Intersolara» «Zvaigžņu skrējējs»! Es zināju, mazulīt, ka tu nepiekrāpsi veco zēnu Arturu! — Viņš tēvišķīgi paplikšķināja pa Psihologa plakano virspusi. — Vai es jums neteicu, ka manā labā viņš pacentīsies?

Rikijs dedzīgi pamāja, bet Hcnlefs uzdrošinājās pat uzsist Arturam pa muguru. Sendss bija brīnumdaris, kuram bija veiksmīgi izdevies kārtējais triks.