Sargasi kosmosā

Deins pasteidzās atgādināt sev, ka pat visneiespē­jamākajam vienmēr var atrast kādu loģisku izskaid­rojumu, turklāt ne jau pārdabisku. Ja pēdas veda klintī, tad vai nu tie bija redzes maldi, vai arī tur bija kāda atvere. Tuvāk tas bija jānoskaidro viņam pašam.

Smiltīm un grantij čirkstot zem apaviem, Deins virzījās tālāk, līdz varēja aizsniegt klinti ar roku. Un tad viņš sajuta kaut ko jaunu — vibrāciju. Te, šaurās1 ielejas galā, bija ļoti klusu, nejuta ne mazāko vēja pūsmiņu un neiečabējās ne lapiņa. Un tomēr gaisa jautās kaut kāds nemiers, kaut kas tāds, kas atradās uz viņa skaņu un kustību uztveres spējas pašas ro­bežas.

Viņš instinktīvi pielika plaukstas klints sienai. Un tūlīt sajuta vibrāciju cauri rokām pārņemam visu ķer­meni, līdz viņa miesa un kauli vairs tikai atbalsoja šo šausmīgo ritmu, kas šķita nākam no pašām Limbo dzīlēm. Taču, ar pirkstiem pārmeklējot raupjo akmens virsmu, rūpīgi iztaustot katru collu, viņam neizdevās atrast nevienu spraugu, nekādas pazīmes, kas lie­cinātu par durvju esamību, un viņš nekādi nevarēja saprast, kāds cēlonis ir šai dobjajai dunoņai, kas plo­sīja nervus. Vibrācija bija nepatīkama, gandrīz drau­dīga. Deins atrāva plaukstas no klints, pēkšņi izbijies, ka nonāks šī trulā ritma varā. Toties tagad viņš bija pārliecināts, ka Limbo nav tāda, kā šķiet, — neapdzīvota, mirusi pasaule.

Tagad viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš nedrīkstējis pārtraukt sakarus ar pārējiem, un viņš steidzīgi pagrieza videotelefona slēdzi. Ausīs tikko dzirdami atskanēja Tau balss:

—        Izsaucu Ali… izsaucu Torsonu… atbildiet… atbildiet!

Ārsta balsī bija dzirdama tāda uzstājība, ka Deins metās projām no sienas un steidzās atpakaļ pa iebrauktajām sliedēm, pa ceļam atsaukdamies:

—   Seit Torsons. Esmu ielejas galā. Ziņoju…

Bet Tau viņu nepacietīgi pārtrauca.

—       Atgriezieties pie fliterā! Ali, Torson, atgriezie­ties pie fliterā!

—       Torsons atgriežas! — Deins, cik ātri vien spē­dams, sāka skriet lejup pa ieleju. Kamēr viņš rikšoja, klupdams un slīdēdams pa vaļējiem akmeņiem un granti, Tau turpināja saukt Ali. Bet inženiera palīgs neatbildēja.

Smagi elsdams, Deins sasniedza vietu, kur viņi bija atstājuši ārstu. Tau sauca viņu pie fliterā.

—   Kur Ali?

—   Kur Kamils?

Abi jautājumi atskanēja vienlaikus, un viņi vērās viens otrā.

Deins atbildēja pirmais.

—   Viņš teica, ka iešot lejup gar strautu, lai sekotu apvidus mašīnas sliedēm, kuras mēs uzgājām. Es devos augšup…

—   Tad tas ir bijis viņš, kurš… — Tau sarauca uzacis. Viņš pagriezās un nopētīja ieleju, kura veda uz līdzenumu. Ūdens klātbūtnē krūmi te bija biezāki un veidoja sienu, caur kuru bija izlauzis ceļu strauts.

—   Bet kas īsti ir noticis? — gribēja zināt Deins.

—  Mani kāds izsauca … bet balss gandrīz tai pašā acumirklī aprāvās…

—   Es tas nebiju, mans radiotelefons bija iz­slēgts, — Deins nepadomājis izgrūda. Tikai pēc tam viņš atskārta, ko izdarījis. Izlūkgājiena laikā nevie­nam nav tiesību izslēgt radiotelefonu — Birojā to no galvas zināja katrs iesācējs. Un viņš bija to izda­rījis jau pirmajā reizē! Viņš juta, ka nosarkst. Bet viņam nebija vajadzīgi ne paskaidrojumi, ne attais­nojumi. Viņš bija vainīgs, un viņam pašam arī vaja­dzēja atbildēt par sekām.

—   Ali droši vien nokļuvis nepatikšanās, — noteica Tau, nosēzdamies pie fliterā vadības pults. Deins, nebilzdams ne vārda, sekoja viņam.

Viņi pacēlās ar rāvienu, nepavisam ne tik līgani, kā to bija pratis Ali. Tad Tau uzņēma kursu lejup pa ieleju, samazinādams ātrumu tieši tik daudz, lai turētos gaisā. Viņi vēroja apakšā garām slīdošo ap­kārtni, bet redzēja tikai blastera uguns pēdas un ne­daudz tālāk neskartu zaļumu, kurā vietām vīdēja kaili grants laukumi un klints izciļņi.

Bija redzamas arī apvidus mašīnas iebrauktās slie­des, un Deins pastāstīja, ko redzējis. Tau bija sadrū- mis.

—   Ja mēs neatradīsim Ali, būs jāpaziņo uz «Karalieni»…

Deins saprata, ka tas ir tikai loģisks secinājums, bet ar izbailēm atskārta, kādu nolaidību pieļāvis. Varbūt viņa rīcība, neieslēdzot radiotelefonu, bija kaut kas ļaunāks par vienkāršu bezrūpību — varbūt viņam vajadzēja pastāvēt uz to, lai turētos kopā, lai cik tuksnesīga arī nešķita ieleja.

—   Kaut kas te nav tā, kā vajaga, — turpināja Tau. — Lai arī kas būtu tie, kas lietojuši blasterus, tas bija nelikumīgi…

Federācijas likumi par attiecībām ar ārpuszemes civilizācijām bija bargi — to Deins zināja ļoti labi. Jau Birojā viņiem bija vajadzējis iekalt atsevišķas koda nodaļas, izlaižot juridisko terminoloģiju. Bija atļauts aizstāvēties pret svešu rasu uzbrukumiem, bet tirgotājs drīkstēja lietot blasteru vai citu ieroci pret svešas planētas iedzīvotāju tikai tad, ja viņa dzīvī­bai draudēja briesmas. Nebija ieteicams lietot pat hipnoizstarotāju, lai gan lielākā daļa tirgotāju, do­doties uz nepazīstamu pasauli, ko apdzīvoja primitī­vas ciltis, ņēma to līdzi.