Sargasi kosmosā

—   Ei! — nodārdināja balss no augšas. — Ko jūs tur iekšā darāt?

Deins mikrofonā pastāstīja par atradumu. Pēc tam viņi izspraucās ārā pa lūku.

—   Pilnīgi iztīrīts! — Kosti balss pauda patiesu vilšanos. — Uzlauzts un iztīrīts. Tas droši vien vedis kaut ko vērtīgu, ja jau viņi nav žēlojuši pūles.

—   Es drīzāk vēlētos zināt, kas to izdarījis. Kaut gan tas noticis pirms vairākiem gadiem, — piebilda Rips, un pēc Vilkoksa sejas izteiksmes varēja noprast, ka arī viņš labprāt to uzzinātu.

Astrogators uzrausās kajas, atbalstīdamies pret klinti.

— Labak dosimies atpakaļ uz «Karalieni».

Deins pavērās apkārt. Bija skaidri redzams, ka migla izklīst, tāpat kā drupās. Kaut nu tā pazustu — tad varētu paņemt fliteru un izķemmēt šo rajonu kā nākas! No Ali nebija ne miņas, un šķita, ka ik solis ved viņus dziļāk noslēpumainībā.

Ričs ar saviem ļaudīm bija nozudis — ielīdis ak­mens sienā, ja varēja paļauties uz apvidus mašīnas atmiņu. Tagad vēl šis vairākus gadus pēc katastro­fas izlaupītais kuģis… Un kaut kur dziļi Limbo dzī­lēs darbojas kāda nezināma iekārta, no kuras varēja draudēt vislielākās briesmas!

Viņi atgriezās pie apvidus mašīnas. Kad Vilkokss atkal bija uzsēdināts uz platformas, migla sāka iz­klīst ātrāk. Kad tā pacēlas, kļuva redzamas nobrāztās sienas un izdangāta zeme, kas liecināja, ka ceļš, ja arī tagad aizmirsts, tad reiz ir bijusi dzīva maģistrāle. Tie, kuri te braukuši abos virzienos, bija izmantojuši šo ceļu satiksmei jau pirms «Karalienes» ierašanās — daudzas skrambas izskatījās ļoti vecas.

Inspicēšanas dienesta ierakstos par to visu — par drupām, par iekārtu, par avarējušajiem kuģiem — ne­bija ne vārda. Kāpēc? Vai Inspicēšanas dienesta ziņo­jums bija pārbaudīts? Bet Limbo taču bija pārdota likumīgā izsolē. Varbūt Inspicēšanas dienesta izlfik- grupas nebija šo kontinentu izpētījušas — redzot izde­gušo tuksnesi, izlūki nemaz nebija pacentušies to ap­lūkot tuvāk?

Sāka līņāt smalks lietus, mitrums sūcās aiz augsta­jām tērpu apkaklēm un zābaku stulmiem. Apvidus mašīnai uzsākot atpakaļceļu, visi neviļus paātrināja soli. Deins vēlējās, kaut būtu kāds taisnāks ccļš un viņi varētu sasniegt «Karalieni», neejot cauri pilsētai. Bet tagad vismaz nevajadzēja piesieties pie mašīnas.

Viņi atkal iegāja drupās, modri vērodami apkārtni. Lai gan nebija saules, ēku spilgtās krāsas kairināja acis. Vai nu ļaudīm, kas cēluši šo pilsētu, redze bijusi citāda, vai arī krāsas mainījušās kaut kādās ķīmiskās reakcijās augstajā temperatūrā — lai nu kā, bet, ilgāk skatoties uz šīm sienām, tās atstāja nospiedošu iespaidu.

—   Ne jau tikai krāsa te vainīga, — skaļi ieteicās Rips. — Arī formas. Leņķi ir kaut kādi savādi… pre­tīgi uz tiem skatīties…

—  Varbūt celtnes satricinājis sprādziena vilnis, — ieminējās Deins. Bet Mura viņam nepiekrita.

—   Nē, Ripām taisnība. Sīs krāsas nav piemērotas mūsu acīm, tāpat kā formas. Vai jūs redzat tur to torni? Palikuši tikai trīs stāvi, bet kādreiz tas ir bijis augstāks. Pamēģiniet iztēlē pagarināt šis līnijas uz augšu — tur, kur kādreiz bijušas pārējās sienas. Ar šīm līnijām kaut kas nav kārtībā …

Deins saprata, ko viņš domājis. Varēja iztēloties torņa trūkstošos stāvus — bet kas tad iznāca! Dei­nam, to iedomājoties, apreiba galva. Pēc visa tā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Priekšteči bijuši citādi, pavisam citādi nekā jebkura rase, kuru Zemes iedzīvotāji — jaunatnācēji Galaktikas trasēs — jebkad bija sasta­puši.

Viņš pasteidzās novērst skatienu no torņa, saviebās, kad redzes lokā parādījās kādas ēkas neizturami sar­kanie pamati, un ļāva acīm atpūsties, aplūkojot mie­rīgo, vienmuļo apvidus mašīnas krāsu un Vilkoksa plato muguru dzeltenpelēkajā formas tērpā.

Bet astrogators nedalījās ar biedriem iespaidos par apkārtni. Viņš bija noliecies uz priekšu un ar abām rokām satvēris kombinētā radiotelefona mikrofonu. Viņa pozā bija kaut kas tāds, kas lika pārējiem kļūt piesardzīgiem.

11. SARGASU PASAULE

Deins sasprindzināja dzirdi, pūlēdamies sakļausit austiņās kaut niecīgāko troksnīti. Taču atskanēja tikai attals klikšķis, un tas arī bija viss. Bet Vilkokss, kura radiotelefons bija pievienots Kosti ķiverei, acīm­redzot dzirdēja kaut ko vairāk.

Apvidus mašīna pēkšņi apstājās, astrogators no­ņēma vienu roku no mikrofona un ar žestu aicināja pārējos. Par laimi, traucējumi pašreiz bija mitējušies, un Deins kaut kādas dīvainas nejaušības rezultātā piepeši izdzirdēja vārdu «palikt».

Vilkokss pacēla galvu.

—   Pašreiz mēs nedrīkstam doties atpakaļ…

—       Kas par lietu? — savā parastajā mierīgajā balsī apvaicājās Mura.

—   «Karaliene» ir ielenkta …

Vilkaksu no visām pusēm apbēra mulsuma pilni jautājumi.

—   Ielenkta?

—   Kas to ielencis?

—   Kas nolicis?

—       Viņi mēģinājuši atstāt kuģi un tikuši apšaudīti. Un kuģis nezin kāpēc nespēj pacelties. Mums jāturas tālāk no turienes, kamēr viņi noskaidros, kas aiz visa tā slēpjas…

Mura pār plecu atskatījās uz ielejām, virs kurām gaisa pēdējie miglas lēveri.