Savam brālim sargs

— Nē, — kapteinis atbildēja. — Nē, Uve, mēs darām katrs savu, lai gan dažkārt pirmajā acu uzmetienā to nemana. Tikai pirmajā acu uzmetienā. Taču diena vēl nav galā, un grūti teikt, iespējams, pret vakaru mēs jau sapratīsim, ka darām katrs. savu. Tā būs tik ilgi, kamēr nekļūs skaidrs, ka tas, ko dari tu, ir nevajadzīgs. Bīstams. Necilvēcīgs. Un tad …

Uve Jorgens atkal pasmīnēja ar .mutes kaktiņu.

■— Kaptein, nesteidzies. Atceries: es tevi nemīlu nemaz vairāk kā tu mani. Tomēr pagaidām mēs vēl esam , viena ekipāža. Tāpēc atliksim sarunu līdz labākiem

laikiem. Vai nu tev patīk, vai ne, bet es esmu cēlies no tās pašas planētas, no kuras tu, un pat no tā paЈa laikmeta, un tāpat kā tavējie, arī mani pēcteči apdzīvo Zemi. Un, kamēr mēs cīnāmies par viņu drošību — lai arī katrs no mums citādi —, nekārtosim savus rēķinus.

— Uve Jorgen, mūsu rēķini jau sen ir nokārtoti, — kapteinis atteica. — Tur uz Zemes. Un tu labāk par mani atceries, kā tas notika, un es labāk par tevi atceros, kā tas beidzās …

— Uldemīr, — Uve Jorgens iebilda, — kā teica senāk, lai mirušie guļ, kur aprakti. Labi, lai es esmu vainīgs, lai neesmu ko apdomājis. Vari būt pārliecināts: vienalga, kas raidījis lodi,, kura nonāvējusi Nikodimu, es sev nekad to nepiedošu… Taču padomā, mums beidzot ir izdevies saistīties ar tiem, kas pārvalda planētu. Izdevās panākt viņu piekrišanu. Vai redzi, — viņš pamāja uz kutera pusi. — Tas ir viņu vislielākais priekšnieks, viņš speciāli atlidoja man līdz. Tikai baidos, spriežot pēc viņa uzvedības, ka viņam no visa būs kļuvis nelabi…

— Viņš nav redzējis asinis, — paskaidroja Georgs, un viņa balsij bija nicinājuma pieskaņa. — Viņš nav karavīrs. Tagad viņam ir slikti.

— Lai atpūšas, — Uve Jorgens nevērīgi atmeta ar roku. — Nav svarīgi, kā viņš jūtas. Galvenais ir paveikts: viņi pieņēmuši mūsu noteikumus. Kaptein, padomā, tagad mēs varam lidot uz Zemi un organizēt evakuāciju. Vai tāda rezultāta dēļ nebija vērts izliet dažus pilienus asiņu?

15*

435

— Uve, — kapteinis atbildēja, — vai tu domā, ka šie ļaudis, pēc tam kad mēs parādījām viņiem, ko esam vērti, nāks mums līdz? Vai tu domā, ka tagad viņus varēs pārliecināt par to, ka Zeme — tie neesam mēs, ka Zeme nav tāda, tā sen jau atmetusi šādus problēmu

atrisinājuma paņēmienus… Pilot, neviens mums neticēs. Ar kādiem labumiem tu viņus savaldzināsi pēc asinsizliešanas? Varbūt tu dzīsi viņus kuģos tāpat, kā tavi kolēģi tajos laikos dzina cilvēkus koncentrācijas nometnēs? Vai tādēļ ir vērts viņus glābt?

— Es pavēles neapspriežu, — Uve Jorgens atteica. — Galu galā, Šuvalovs ir ekspedīcijas vadītājs. Tā ir viņa pavēle — par evakuācijas sagatavošanu. Un es no tās neatkāpšos ne par matu.

Taču Uldemīrs vairs neskatījās viņā. Vecākais Līmeņa Sargātājs bija atguvies un grīļodamies tuvojās viņiem, tam drudžaini spīdēja acis, lūpas drebēja. Viņš apstājās trīs soļu attālumā, it kā aiz bailēm vai riebuma nespētu pienākt tuvāk.

— Jūs! — viņš uzsauca. — Ejiet prom! Jūs nemākat glābt! Jūs varat tikai slepkavot! Mēs neiesim kopā ar jums! Pie mums slepkavu nav, meklējiet tos savās mājās! Ejiet prom!

Viņš pagriezās un, vilkdams kājas pa zemi, devās prom pa ceļu. Pie katra viņa soļa uzvirmoja mazi putekļu mākonīši, it kā ceļš būtu karsts un kūpētu. Tad viņš sāka skriet. Pēkšņi Anna pielēca kājās un skriešus metās viņam pakaļ.

— Nē! — kapteinis, celdamies augšā, teica. — Nevar būt, ka mūsu ekspedīcija tā beigtos! Mēs patiesībā tādi nemaz neesam! Sargātā j! Anna!

Viņš kliedza, taču tie neatskatījās, un tad kapteinis arī metās prom pa ceļu viņiem pakaļ.

— Viņi visi slikti skrien, — piezīmēja Georgs. — Vai lai panāku viņus? Man tas ir nieks. ^

Uve Jorgens atmeta ar roku.

— Apglabāsim Nikodimu, — viņš teica. — Tas bija krietns puisis. Man viņa žēl.

* * *

Viņi paglabaja Mūku un kādu bridi pakavējās pie kapa. Pēc tam Uve Jorgens teica:

— Nu, tad lidosim.

—- Kurp? — pēc mirkļa vaicāja Piteks.

— Karš nav beidzies. Viņi lauzuši vienošanos, bet mums tomēr atlicis līdzeklis, kā piespiest viņus kapitulēt. Lidosim uz atomstaciju!

Piteks palūkojās debesīs, pēc tam uz tālo mežu.

— Nē, Uve Jorgen, — viņš sacīja. — Es esmu mednieks, bet tas, ko gribi tu, man nepatīk. Es tev neiešu līdz.

— Es arī ne, •— pamāja Georgs. — Es arī gribēju to pašu teikt. Uve Jorgen, tas ir slikts karš. Vīri tā nekaro. Mēs neiesim. Un tev arī nevajag iet.

— Kas šeit komandē? — Bruņinieks augstprātīgi noprasīja.

— Vairs neviens, — atbildēja Georgs. — Tu nelidosi. — Un viņš tuvojās Bruņiniekam.

— Rokas nost! — Uve Jorgens uzkliedza, vienā lēcienā atradās kuterī un aizcirta kupolu.

•— Pie malas! — uzsauca Piteks, tverot Georgu aiz rokas.

Nākamajā mirklī kuteris aiztraucās. Georgs pacēla automātu.

— Nē, — teica Piteks. — Tur pat es netrāpīšu!

Georgs tomēr izšāva kārtu. Taču kuteris jau atradās

tālu.

—- Varbūt jāsim? •— Piteks lika priekšā. — Skaties, cik daudz zirgu klaiņo. Tu vari izvēlēties jebkuru.

•— Jāsim, — Georgs piekrita. — Tikai uz kurieni?