Savam brālim sargs

Arī šeit dzīvoja cilvēki. Taču citādi. Kad viņš domāja par tiem, viņi Georgam nez kāpēc atgādināja tos tizlos un dzīvotnespējīgos bērnus, kurus spartieši meta jūrā, lai tie nebūtu par slogu pilsētai. Arī šī cilvēce bija tāda pati — tizla un nevienam nevajadzīga. Tā bija pelnī- jusl, lai to nosviestu no kraujas. Sevišķi, ja par tāda upura cenu varēja izglābt Zemi.

jā, laikam gan .neko labāku šī cilvēce nebija pelnījusi. Tomēr, pat sviežot no kraujas, bija jāpaliek karavīram, jāpaliek vīrietim. Ir cietsirdīga nepieciešamība un nepieciešama cietsirdība. Nedrīkst būt pārlieka cietsirdība. Viņa laikmetā to neatļāvās. Tas bija negods. Tas pazemoja karavīru.

Piedalīties tajā Georgs negribēja.

Un tāpēc jāja, pats nezinot, kurp. Vienalga. Viņš bija gatavs tā jāt, līdz pienāks gals.

No tā viņš nebaidījās. Sen bija gājuši bojā viņa draugi, un viņam bija kauns, ka viņš vēl līdz šim ir dzīvs.

Ja vien viņš patiesi vēl ir dzīvs, — Georgam tomēr bija grūti tam noticēt.

BEIDZAMA NODAĻA

Es nevarēju viņu uzreiz panākt, tik ātri viņa skrēja. Vecākais Sargātājs vairs nebija redzams:* droši vien viņš bija noķēris zirgu un aizauļojis.

— Anna! Pagaidi! — Es izstiepu roku.

— Asinis! — Viņa šausmās iekliedzās. — Tev rokas asinīs?

Tās bija Nikodima asinis, kuras es nebiju izlējis, taču Annai tik un tā bija taisnība. Es apstājos, noskatoties, kā viņa skrien prom, cik spēka, tālāk prom no līķiem, no manis un no visa tā, ko es biju izdomājis mums abiem un kas tagad nevienam nebija vajadzīgs.

Tad es palūkojos uz savām rokām. Ja būtu iespējams novilkt no tām ādu kā cimdus, aizsviest prom" un aizmirst, es būtu to izdarījis. Tagad es tikai skatījos uz tām un uz pirkstos sažņaugto fotogrāfiju zem caurspīdīgās plastmasas, kas arī bija nosmērēta sarkana. To pirms nāves man bija atdevis Mūks. Kāpēc?

Es ar piedurkni noslaucīju asinis un ieskatījos. Ieraudzīju uzvārdu: Kristiansens. Nevaru teikt, ka es pēkšņi būtu sapratis vai uzminējis. Man piepeši radās tāds iespaids, it kā es būtu visu atcerējies. Kādreiz zinājis,

tad galīgi aizmirsis, bet tagad atcerējies. Viss nostājās savās vietās, un tālā pagātne savienojās ar to, kas notika pašlaik. Kristiansens, senās ekspedīcijas dalībnieks. Viņa teorija, kurai pēc gadsimtiem lika atdzimt Šuvalovs. Ja jau Kristiansens ir bijis šeit un visu zinājis ..

Nedrīkstēja kavēties. Un es metos skriet.

Es skrēju atpakaļ uz meža apmetni, kur snauda mans kuteris. Tuvojās beigām pirmā diennakts termiņam, par

kuru biju vienojies ar Roku. Man bija jāpagūst.

* * *

Ciematā skanēja raudas: kāds jau bija paguvis atgriezties un pastāstīt par izlietajām asinīm. Skriešus aizelsies es šķērsoju laukumu. Uz mani skatījās, no manis vairījās, un, lai gan ar akmeņiem vēl nemeta, es nodomāju, ka tas drīz var notikt. Sāku skriet vēl ātrāk. Tagad es nedrīkstēju riskēt ar sevi, jo tikai es viens varēju novērst lielo nelaimi.

Kuteris atradās savā vietā un bija kārtībā. Es tikai tagad nobijos; iepriekš gluži vienkārši nebiju paguvis padomāt, ka to varēja sadauzīt gabalu gabalos, lai tiktu vaļā no visa, kas saistīts ar mums un atnesis tiem bēdas. Taču kuteris bija kārtībā. Ap to joprojām ņēmās zēni; viņi vēl nebija sapratuši, ka atnākusi nelaime, un nepaguruši rotaļājās, un pasaule viņiem vēl arvien likās maiga un uzticama. Mazliet piestāju, lai atvilktu elpu un savestu sevi kārtībā, citādi varēju nobaidīt mazos. Tad piegāju pie kutera, uzmanīgi pavirzīju viņus sāņis un atvēru kupolu.

— Pavizini mūs! — droši teica tas pats zēns, kas bija atgādinājis manu dēlu.

Piespiedu sevi pasmaidīt.

— Jā, puiši, — es atbildēju. — Noteikti jūs pavizi- nāšu. Drīz atgriezīšos un pavizināšu. Bet tagad man nav laika, saprotiet, ļoti ātri jānokļūst kādā vietā. Es atgriezīšos.

— Atgriezies gan, — zēns noteica, un pārējie pamāja.

— Es atgriezīšos, — atkārtoju vēlreiz.

Ieslēdzu dzinēju un pacēlos gaisā. Bērni stāvēja bariņā un, pacēluši galvas, raudzījās uz kuteri un māja man ar rokām.

Viņi jau nozuda skatienam, bet es joprojām redzēju, kā viņi tur stāv. Es lidoju, un man drebēja lūpas.

Civilizācijai tomēr ir savas priekšrocības. Par to es pārliecinājos, kad ieraudzīju lejā uz līkumotā ceļa vientuļu jātnieku. Nolaidos zemāk un redzēju, ka tas patiešām ir Līmeņa Sargātājs. Cik spēka, viņš pātagoja zirgu, bet tomēr bija paguvis noauļot tikai labi ja desmit kilometrus. Nosēdināju kuteri uz ceļa tieši viņam degungalā. Viņš pagrieza zirgu, taču zirgs nav mašīna, tā spēki bija galā. Sargātājs saprata, ka viņam neizdosies izglābties.

Tad viņš lepni izslēja krūtis.

— Varat mani nogalināt, — viņš paziņoja. — Tik un tā mums nav pa ceļam. Ja jūs neesat spējīgi saprast…

Viņš skatījās uz manām rokās. Man neiznāca laika tās nomazgāt, un es arī nedomāju par iespaidu, kādu varētu atstāt, — pašlaik bija svarīgākas darīšanas. Sāku uzreiz par lietas būtību.

— Kristiansens! — iesaucos. — Vai šis vārds jums kaut ko izsaka?

Viņš pārsteigts uzlūkoja mani.

— Un jums 1