Savam brālim sargs

— Tā, ko es toreiz ievēroju, nebija bite. Es domāju par biti, kad likās — zvaigzne līdzīga medum. Bet tas ir kaķis, kas tikai izlicies par medu. Ne jau bite, bites nerāpo pa mežakaķiem. Tā bija blusa, melna blusa uz dzeltenas vilnas … Pietiek! Labi!

— Biju jau piemirsis. Nekādi neizdodas apskatīt uzņēmumus. Vai atdevi tos zinātniekiem?

— Jā, tikai viņi arī nav apskatījuši. Visu laiku rēķina un rēķina.

— Labi, tas nav steidzami. Galvenais mums zināms. Nē, mēs divatā kondensatoru nepacelsim, Visi reijzē! Viens-divil

# * #

— Pateicos, kaptein. Darbs veikts spīdoši. Atklāti sakot, pat negaidīju… Viss ļoti labi. Tagad jāuzlādē baterijas. Kuģi — taupības režīmā. Visu jaudu — bateriju uzlādēšanai. Tam uzmanīgi jāseko, bet jāuzlādē maksimāli.

— Es zinu. Mēs taču ar to esam nodarbojušies.

— Jā gan, bet tie bija tikai izmēģinājumi…

— Tam nav nozīmes.

— Es ļoti priecājos, kaptein. Ko teiksiet, kolēģi Ave- rov?

— Esiet sveicināts, kapteini Uldemīr. Vienu mirkli.«» Pēdējie ieraksti apstiprina, ka mums taisnība: procesa attīstība principā atbilst Kristiansenam.

— Man ļoti patīkami dzirdēt… Vai jums kaut kas sakāms kapteinim?

— Tikai viens jautājums. Kad varēsim sākt?

— Ja baterijas uzlādēsim pēc noteikumiem, tad paies kādas sešas dienas: piecas uzlādēšanai un viena līdz- telpas drenāžai…

— Protams, kaptein, pēc noteikumiem, es jūs lūdzu —■ tikai pēc noteikumiem. Lai nebūtu ne mazākās paviršības, nekā tāda …

— Saprotams. Mēs visu izdarīsim tieši tā, kā vajadzīgs. .

Sķ # *

Kuteris ieslīdēja ellingā. Žalūzijas sakļāvas, iešņācās gaiss. Kapteinis Uldemīrš novilka cimdus un atspiedās pret sēdekļa atzveltni.

— Manuprāt, viss kārtībā.

— Jā, jums pilnīga taisnība. Jāteic, ka no ārpuses, no izplatījuma tas viss izskatās ļoti iespaidīgi. Es nekādi nebiju iztēlojies… Jā, taisni šausminoši. Ja es būtu Dāla ^zvaigznes iedzīvotājs, tad, goda vārds, būtu

nobijies.

• — Par laimi, uz zvaigznēm nedzīvo. Iekārta izskatās labij emiters ir pat skaists. Es guvu estētisku baudījumu …

— Ak jā, jūs esat estēts, kolēģi Averov. Jums tas piedodams: iekārta taču ir jūsu garabērns .. *

— Mūsu: kas gan mēs būtu bez jūsu teorētiskajiem priekšnoteikumiem?

— Protams, bet konstrukcija, mans draugs, ir jūsu, tikai jūsu. Tātad varam uzskatīt, ka viss gatavs? Kolēģi Averov?

— Jā.

— Kapteini Uldemīr?-^

— Baterijas pilnībā uzlādētas.

— Vai jūs nodrošināsiet nepieciešamo tēmējuma precizitāti?

— Mēs tūlīt pat veiksim manevru, lai īstajā brīdī tēmējumu vajadzētu tikai pakoriģēt. Kad sāksim laika skaitījumu? ~~

— Pašlaik — atpūta. Lai nevienam nedrebētu rokas izšķirošajā brīdī. Sāksim pēc četrām stundām.

Atlika četras stundas, kurās galīgi nebija, ko darīt. Vēlreiz pārbaudīt posteņus, pakavēties pie mehānismiem, paklausīties, kā burzguļo uzkrājēji, kā tikko dzirdami sīc baterijas, sajust, kā ož sakarsētais metāls.«. Ko vēl? Apgulties? Aizmigt neaizmigsi, un, kas zina, vēl sāksies atmiņas … Ieiet Atmiņas dārzā? Nē ..,

Kapteinis Uldemīrs paberzēja pieri. Kaut kas traucēja atslābināties uz šīm četrām stundām. Slikti. Ja kaut kas traucē, tātad kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu kapteinis

Uldemīrs bija uzticējies savai intuīcijai, un ari tagad nebija iemesla to apšaubīt.

Ja jau tā — apsekosim domās pareizajā secībā visas operācijas. Atcerēsimies katru detaļu, ikvienu sīkumu …

Tas aizņēma vēl vienu stundu. Atlika divas.

Varbūt šaubas izraisa kāds no ekipāžas locekļiem? Kāds ir noguris vai nervozē? Iespējams, kādam var visnepiemērotākajā brīdī nodrebēt roka, un cietīs tēmējuma precizitāte vai arī iekārta iedarbosies pirms laika?

Atcerēsimies cilvēku izturēšanos. Vēl pusstunda.

Nē, cilvēki izturējās kā vajag. Kā gan tādi cilvēki būtu varējuši izturēties savādāk? Ar viņiem kopā var ne tikai apšaudīt zvaigzni — ar viņiem var vadīt kuģi uz pašu zvaigznes centru, arī tad neviens nenodrebēs.

Kas ta'd liedz nomierināties? Varbūt kaut kas viņā pašā?

Nē, šoreiz viņš ir mierīgāks nekā jebkad. Nav jēgas kaut ko nožēlot, tātad — nav iemesla bailēm.

Kas tad, kas tad, kas tad?… Kur ir šis sīkums, šī blusa?

Stāt!

Blusa?

Ko tad, galu galā, Piteks bija redzējis? Te bite, tq blusa, bet kas tas bija īstenībā?

sfc H*

Četras stundas bija pagājušas.

— Simt četrpadsmit,** — skaitļotājs skaitīja laiku^ Pauze ilga minūti.

— Simt trīspadsmit. ?«

Pirmais pilots Uve Jorgens atlaidās pret krēsla atzveltni, pavicināja gaisā delnas, paņirbināja pirkstus.

Atkal izslējās taisni.

— Pats ierodas, — noteica Mūks.

Taču tie bija zinātnieki. Viņi apsēdās.

— Es ceru, ka viss gatavs? — Šuvalovs vaicāja.

— Simt… — nobubināja skaitļotājs.

— Es neredzu kapteini, — paskatījies apkārt, teica Averovs.

— Kāpēc? — Šuvalovs satraucās. — Kas noticis?

Uve Jorgens paraustīja plecus.

—• Kapteinim nav pieņemts jautāt. Viņš atnāks, kad uzskatīs par nepieciešamu.

— Bet, galu galā, viņa pienākums …

Uve Jorgens auksti, gandrīz vai ar nicinājumu palūkojās Šuvalovā.

— Kapteiņa rīcība netiek apspriesta.

Brīdi valdīja klusums.

— Georg, cik liela ir novirze?

— Astoņpadsmit sekundes, — stūrmanis ziņoja. »— Iedarbinu.