Savam brālim sargs

Neapšaubāmi, tie bija cilvēki — vai arī tiem ļoti līdzīgas būtnes.

— Vai nosēdīsimies?

— Nevajag. Viss skaidrs. Vadi kuteri uz kuģi.

Atpakaļceļā viņi klusēja. Tikai pie paša kuģa Averovs nomurmināja:

— Cilvēki, īsti cilvēki. r . Ko nu lai dara?

Kapteinis un pilots saskatījās. Ne viens, ne otrs neteica ne vārda,

\

PIEKTĀ NODAĻA

Dokumenti

Ekspedīcijas «Zonde» pilna sastāva sanāksmes pieraksts

Šuvalovs: Ko mēs spējam darīt?

Kapteinis: Nekādā ziņā mēs nevaram nolaisties ar kuģi uz planētas. Kā visiem zināms, ekspedīciju plānojot, tas nav paredzēts. Kuģis samontēts bezsvara stāvoklī izplatījumā. Uz planētas to saspiedīs paša svars. Protams, ja būs vēlēšanās, var nolaisties kuteros. Bet ar tiem mēs nepārvedīsim aparatūru.

Šuvalovs: Par to nav runa. Es vaicāju: ko mēs spējam darīt? Mēs neesam gatavi tādai rīcībai — nolaisties uz planētas ar attīstītu, saprātīgu dzīvību.

r Averovs: Tas ir dabiski. Neviens nezināja, vai zvaigznēm būs planētas. Ja nekļūdos, ekspedīcijas plānos ierakstīts, ka planētu atklāšanas gadījumā mums-jāaprobežojas ar novēro- sanu no orbītas, lai pēcāk būtu iespējams izpētei sūtīt citu, specializētu ekspedīciju.

Šuvalovs: Labi. Apstākļi var mūs piespiest novirzīties no plāna. Bet kontaktu problēma ir tik sarežģīta..» Kāda būs šejienes saprāta struktūra, komunikativitāte, attīstības pakāpe — par to varam tikai minēt. Mums vispār nav nepieciešamās aparatūras: fizioloģiskās, psiholoģiskās, lingvistiskās. Nāksies taču nodibināt kontaktus ne tikai tāpēc, lai no tā iegūtu kādus pirmos iespaidus. Kontakti mums nepieciešami, lai iegūtu konstruktīvus un pie tam ļoti svarīgus rezultātus.

Uve Jorgens: Tieši kādus rezultātus jūs domājat?

Suvņlovs: Manuprāt, tas ir pilnīgi skaidrs. Uz planētas eksistē saprātīga dzīvība. Pašreiz mūs nevar interesēt šī civilizācija, tās tehnoloģiskais līmenis un pārējie faktori. Secinājums ir viennozīmīgs — tagad mums jārūpējas ne tikai par to, lai novērstu draudus no cilvēces, bet arī par vietējo iedzīvotāju glābšanu. Kāpēc jūs raustāt plecus?

Uve Jorgens: Jūsu tā sauktā viennozīmība man nemaz neliekas tik acīm redzama.

Šuvalovs: Vai jūs runājat nopietni?

Uve Jorgens: Jaunībā es mēdzu jokot pie glāzes Mozeles vīna, bet, tā kā jūsu pasaulē vīna nav, tad es runāju pilnīgi nopietni.

Šuvalovs: Es netaisos par šo tēmu diskutēt. Jebkura saprātīga būtne ir līdzvērtīga cilvēkam, bet ikviena cilvēka dzīvība un drošība ir svēta, "fieši no tā es arī vadīšos. Tātad mums ir divi uzdevumi. Abos gadījumos skaidrs, kas jāveic, toties, vismaz man, pilnīgi nav skaidrs — kā to veikt. Lai aizsargātu cilvēci, mēs, rupji sakot, gatavojāmies šo zvaigzni nodzēst, paldies dievam, ka mums ir tādi līdzekļi. Taču vietējiem iedzīvotājiem, kā jūs saprotat, ar to mēs nepalīdzēsim, gluži otrādi — mēs viņus nonāvēsim. Mēs aprēķinājām.,.

Averovs: Jā. Ja zvaigznes starojums samazinātos par desmit procentiem, tad apstākļi uz planētas kļūtu pilnīgi nederīgi dzīvībai, kas tur pašlaik eksistē. Temperatūras pazemināšanās. Kataklizmas. Apledojums. Bads. Vispārēja bojāeja.

Kapteinis: Cik ilgā laikā?

Averovs: Ja mēs izpildīsim iecerēto operāciju *— domāju, ka citu izeju neatradīsim —, zvaigzne sāks izstarot līdztelpā ik gadus apmēram no divpadsmit līdz četrpadsmit procentu enerģijas. Pēc dažiem gadiem process palēnināsies, bet iedzīvotājiem jau būs vienalga: tie aizies bojā pirmajā gadā.

.Mūks; Vai tad nevar maķenīt lēnāk?

Averovs: Ne ātrāk, ne lēnāk. Centīšos paskaidrot … Mēs nepārvietosim zvaigznes enerģiju līdztelpā — tādu iespēju mums nav. Sis process regulējas pats, tā norise no mums nav atkarīga. Mēs varam, tā sacīt, tikai nospiest pogu — vai arī otrādi, nenospiest.

Kapteinis: Tātad viens gads.

Averovs: Praktiski mazāk.

Stūrmanis: Es gribu kaut ko pateikt. Mēs pašlaik domājam par to, kas ar viņiem • ? t ar cilvēkiem notiks, ja mēs nodzēsīsim zvaigzni,

Jādomā ari par to, kas ar viņiem notiks, ja mēs to nenodzēsīsim.

Kapteinis: Pareizi.

Uve Jorgens: Kas notiks ar viņiem? Viņi gluži vienkārši iztvaikos dažās minūtēs.

Piteks: Deviņās minūtēs, jo viņi atrodas deviņu gaismas minūšu attālumā no zvaigznes. .

Uve Jorgens: Tā ka viņiem jāiet bojā jebkurā v gadījumā. Viņi ir nolemti. Vai tad jālauza galva, meklējot neeksistējošu atrisinājumu? Glābsim Cilvēci — tas ir mūsu pienākums.

Šuvalovs: Es aizliedzu turpmāk tādas sarunas. Saprotiet: no tā brīža, kad mums kļuva zināms par šeit esošo dzīvību, neatkarīgi no savas gribas mēs esam uzņēmušies atbildību par tās glābšanu.

(Uve: Jorgens kaut ko neskaidri murmina.)

Šuvalovs: Nesaprotu,

Uve Jorgens: Tas bija citā valodā. Atvainojiet.

Šuvalovs: Lūdzu. Tātad — kādā veidā mēs varam izglābt iedzīvotājus?

Lokanā Roka: Ir tikai viens paņēmiens. Kad tuvojās aukstums, mēs devāmies uz vietām, kur bija siltāks. Mēs aizgājām. Lai arī viņi aiziet.

Averovs: Evakuācija? Acīmredzot vienīgā izeja?

Šuvalovs: Vai citi paņēmieni nav iespējami? Piemēram, atgādāt no Zemes un iedegt šeit mazu lokālu sauli? Cilvēkiem ir tāda pieredze.

Kapteinis: Tas būtu visdrošākais. Cik daudz laika vajag tādai operācijai?