Savam brālim sargs

— Saprotiet, ka man, pēc visa tā, ko jums teicu, nav bīstami uz dažiem gadiem būt ārpus zinātniskās darbības loka. Atgriezies viegli ieņemšu vietu uz jau uzceltā pjedestāla… Averovam citādi. Viņam viss atkarīgs no tā, ko viņš šeit paveiks vai arī nepaveiks. Divos trijos gados rodas jauni zinātnieki, jauni virzieni, uzkrājas kolosāls jaunas informācijas daudzums… Ja mūsu problemātikā strādātu tikai mēs ar Averovu vien, bet varat iedomāties, cik ir tādu! Ekspedīcijas starta dienā mēs bijām pārējiem priekšā, turpretī pēc atgriešanās neizbēgami izrādīsimies astē. Paši zināt, ko tagad nozīmē kādu" panākt! Mani tas vairs neuztrauc, bet Averovu — ļoti, un viņam arī ir jāuztraucas. Es lieliski viņu saprotu, jo pašam tāpat ne zinātniskie darbi, ne atklājumi, nedz akadēmiskās zināšanas nav no gaisa nokritušas. To visu esmu paveicis pats, pateicoties ne tikai spējām un mākai strādāt, bet arī — godkārei. Averovs ir ne mazāk godkārīgs kā es, pat vairāk, jo viņa godkāre ir jauneklīga un kaislīga, krietna zinātniskā godkāre. Manējā jau paguvusi novecot un atdzist. Es baidos par to, ka viņš pašlaik sēž pie mēraparātiem un iekārtām, novēro un interpretē, bet, tiklīdz nolems, ka radusies kritiskā situācija un tuvākajā laikā var notikt uzliesmojums, iedarbinās savu aparatūru, un galu galā

viņš tiks morāli attaisnots gan savās, gan citu acīs — jo būs izglābis cilvēci!

Taču situācija var arī nebūt kritiska, tikai viņš no- .lems pretējo, jo viņam būs ļoti spēcīga, lai arī neapzināta, vēlēšanās… Ja es atrastos blakus, varētu to novērst. Bet, ja es sēdēšu tur, kas fad nodibinās kontaktu ar jūsu vadītājiem, kas… Par to «gan jau tiku runājis. Vai tagad saprotat, kas mani uztrauc un kāpēc man pēc iespējas ātrāk nepieciešami kontakti?

— Bez šaubām, mēs visu saprotam. Tagad uzdosim dažus jautājumus.

— Ar prieku atbildēšu …

* * *

Ārsti sēdēja kabinetā vieni paši. Šuvalovu bija aizveduši sanitāri.

— Protams, ka mūsu tiesnesis nav apveltīts ar īpaši gaišu prātu, — teica viens, — taču šoreiz viņš nav kļūdījies. Kurš gan te varētu kļūdīties? Tik lieliska slimības aina … Par ko tu domā?

— Es skatos. Palūkojies arī tu — cik brīnišķīga ēnu rotaļa uz sienas.

— Saule spīd cauri lapām. Jauki.

Viņi brīdi klusēja, izbaudot skatu.

— Aizvelc līdz pusei ciet aizkaru. Vai nav tiesa, nu ir vēl labāk?

— Lielisks kontrasts… Jā, tu runāji par slimības ainu. Tā ir pārāk lieliska.

— Vai tev radušās kādas šaubas?

— Viss atkarīgs no pieņēmumiem. Tas, ko viņš runāja, veido diezgan stingru sistēmu — kā bijām vienojušies, es sekoju izklāsta un secinājumu loģikai un motivācijai. Jā, ļoti stingru sistēmu <s

— Psihiskajās slimībās tā nemaz nav tik reta parādība.

— Piekrītu. Tomēr …

— Vai patiešām tu gribi noticēt kaut vienam viņa vārdam? Tas ir tāds pats cilvēks kā mēs.,. tikai diemžēl slims. Murgi, uzmācīgas idejas ,..

— Nesteigsimies ar diagnozes noteikšanu.

— Zini ko, ja man jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu noticēt atnācējiem no citas, augstāk attīstītas pasaules, vai diagnosticēt paranoju, tad visdrīzāk izvēlēšos otro. Nesaprotu, kas tevi mulsina.

— Neaizmirsti, ka mans dēls ir astronoms.

— Lieliski to atceros. Un tad?

— Lai viņš parunā ar slimnieku.

— Vai gribi sarīkot ekspertīzi?

—■ Mēs taču esam speciālisti tikai savā jomā. Ja viņš murgo, tad noteikti lielākā vai mazākā mērā pārkāps zinātnes atzinumus. Mēs ar tevi neko neievērosim, bet speciālists sapratīs.

— Labi, tu mani pārliecināji. Galu galā, laiks mums ir. Pat ja mēs būtu pārliecināti, ka viņš ir absolūti normāls, likums mums to neatļautu izlaist bez pilnas apsekojuma programmas^ reiz jau viņš nosūtīts šurp oficiāli, nevis ieradies pats.

— Jā. Vakarā paaicināšu dēlu.

* * *

Viņu bija daudz, cilvēku simt, ja pat ne vairāk. Viņi nesteidzīgi gāja pa ceļu, aiz viņiem ratos tika vestas lāpstas, ieroči un melnā kaste, bet aiz tiem vilkās gara putekļu aste. Gāja grupās, daži klusēja, citi paklusu sarunājās.

— Gotfrīds Reiņs atnesis dēlu.

— Laime mājās …

— Izbeidzas pazoļāda.

— Cik tev jāizgatavo nākošmēnes?

— Cik jāizgatavo? Vēl nav pateikts ..«.

— Jeronīms Sakss aizgājis mežā.

— Žēl. Bija labs kalējs.

— Ar fantāzijām. Saskatīja skaistumu dzelzs gabalā. Vai tu saskati?

— Dzelzs gabalā ne. Bet es jau neesmu kalējs… Žēl, ka aizgājis. Man pienācis laiks saņemt jaunu lāpstu. Biju domājis, ka viņš uztaisīs. Būtu laba lāpsta.

— Nekas, cits uztaisīs… Priekšējie apstājās. Aiz tiem arī pārējie.

— Saulriets, — kāds sacīja. — Papriecāsimies. Skaisti. Patiesi, saulriets bija skaists. Krāsu lēnā laistīšanās

debesīs. Vientuļš mākonītis. Kukaiņu dūkšana ceļmalas augstajā zālē. Puķu spēcīgā smarža, kuras atver savus- ziedus vakarā.

Klusēdami pastāvēja. Pienāca laiks raudzīties saulē, izcēla no ratiem kasti un skatījās. Pēc tam izklīda pa abām ceļa pusēm un sāka kārtoties naktsguļai. Vakariņas paēda aukstas, uzdzerot ūdeni.

— Ceļamies pirms rītausmas. Sagaidīsim saullēktu, palūkosimies saulē un dosimies tālāk. Nu jau esam tuvu.

Saulē bija jāskatās vienmēr — gan mājās, gan ceļā. Ziemā un vasarā. Vīriešiem un sievietēm. To nedarīja tikai bērni un vecīši.