Savam brālim sargs

• Saule nogāja. Iedegās zvaigznes, to raksts bija mūžīgs un drošs.

— Kāda nakts!

— Svētlaime.

— Labu nakti.

— Arī tev, draugs.

* * *

Astronoms atnāca pie Šuvalova tajā pašā vakarā — viņš dega nepacietībā —, jauns, slaids un pieklājīgs. Ienākot, kā pieņemts, papriecājās par degošo sveci, gaismēnu spēli uz griestiem. Paskaidroja, kas viņš tāds ir un kāpēc atnācis.

Šuvalovs vakarā bija nikns, jo bija cerējis, ka ārsti, būdami saprātīgi cilvēki, pēc sarunas viņu atbrīvos. Uz Zemes tā būtu noticis, jo saruna nebūtu galvenais: tur bija mēraparāti, psihiatrija sen bija kļuvusi precīza zinātne. Šeit acīmredzot iztika tikai ar pieredzi un intuīciju. Šuvalovs zināja, ka tās dažkārt pieviļ. Arī šoreiz.

— Ak astronoms, — viņš teica un nodomāja, ka arī astronomija te balstās uz intuīciju. Tātad saruna atkal neizdosies: viņu uzklausīs gan, bet nesapratīs.

Tomēr vajadzēja izmēģināt visas iespējas.

— Vai jūs atsūtīja ārsti?

— Jā.

— Kāpēc? Kuplināt manu vientulību vai sarīkot eksāmenu? Esmu gatavs uz visu. Vaicājiet, ja vēlaties.

— Viņi teica, ka tu arī esot astronoms.

— Arī? Es? Lai būtu «arī». Interesanti! Jā, katrā ziņā tur, no kurienes ierados, mani neuzskatīja par vājāko šās zinātnes pārstāvi.

— No kurienes tu ieradies?

Šis «tu» katrreiz plosīja Šuvalova nervus. Viņš neapmierināti nodomāja, ka zaudē kontroli pār sevi. Cilvēks, kas sevi ciena, neko tādu nepieļaus. Taču apstākļi bija ārkārtēji. Viņš saņēmās un nomierinājās.

— Kā to lai paskaidro… Jums, protams, Galaktikas globusa nav. Taču varbūt ir vismaz karte, mans draugs,

tuvāko zvaigžņu karte. Pēc būtības mēs esam kaimiņi .,,

Astronoms atnesa karti. Izklāja uz galda. Vājajā sveces gaismā vajadzēja piepūlēt redzi, bet Šuvalovs diezgan ātri tika skaidrībā. *

— Lūk, kur ir tā zvaigzne, no kurienes mēs atlidojām, — viņš rādot sacīja.

Astronoms ielūkojās kartē.

— Ahā, — viņš apmulsis noteica.

— Kas jūs mulsina? <

— Mani… Vai tu labi zini leģendas?

— Jūsu? Kā lai es tās zinātu?

— Ak jā, mūsu. Nemitīgi aizmirstas, ka tu esi atlidojis. Tu taču esi tāds pats kā mēs. Kā tu izskaidrosi šādu līdzību?

— Jūsu senči ir atlidojuši no mūsu planētas.

— Leģenda… — astronoms atkārtoja. — Patiesībā mums senču nav bijis un nav: mēs rodamies Traukā. Taču vienalga. Kāpēc gan jūs lidojāt šurp? Kā uzzinājāt par mūsu eksistenci! Vai novērojumos?

Tās bija mazas lamatas: tādā attālumā novērojumi nav iespējami.

— Diemžēl mums nebija pat nojausmas par jūsu eksistenci. Tad mēs būtu ieradušies sagatavotāki. Mēs tikai pētījām dažas zvaigznes, tai skaitā jūsu sauli. Un tā mūs ļoti satrauca …

— Jā, jā. Tas ir interesanti.

— Vai jūsu astronomijai ir priekšstats par pārno: vām?

— Jā.

— Un par maiņzvaigznēm vispār?

— Protams.

— Vai jūs uzskatāt savu sauli par maiņzvaigzni?

— Jā, — brīdi vilcinājies, astronoms atbildēja.

— Kā jūs vērtējat tās starojuma svārstību amplitūdu?

— Līknes maksimumos — plus mīnus pusprocents.

— Tā! Nesen bija maksimums… Mēs to reģistrējām. Tas daudzkārt pārsniedza jūsu pusprcjcentu. Tikai pateicoties tā īslaicīgumam …

— Zinu. Bija ļoti mākoņaina diena. Tādu nav gadu desmitiem. Vispār pie mums ir ļoti skaidrs laiks. Visu gadu.

— Acīmredzot jums ir labi apstākļi observācijai. Būtība jau nav mākoņainā-vai skaidrā dienā — tam nav nozīmes. Tātad jums ir zināms par šo maksimumu. Mans dfaugs, vai zināt arī, ka šīs negaidītās krasās sta-. rojuma līmeņa svārstības, pēc Kristiansena, ir — un esmu pārliecināts, ka viņam taisnība …

— Kāda Kristiansena?

— Ak, jā… Tas ir viens no mūsu astrofiziķiem. Viņam ir hipotēze, pat teorija par pārnovu rašanās pazīmēm. Jūsu zvaigzne tieši ietilpst tajā klasē, kura…

— Mēs zinām. Es jau tev saku: mums visu laiku pieturas skaidrs laiks. Kāpēc jāuztraucas?

Jā; nodomāja Šuvalovs. Kā pret sienu, runā vai nerunā. Nav pat ko mēģināt.

— Mans draugs, ja jūs patiešām esat zinātnieks… Neskaidrošu vairs neko. Ticiet: tas ir briesmīgi svarīgi!

— Man ļoti gribas, lai tu mani saprastu. Nevaru iedomāties, kā var nesaprast… Diemžēl nemāku izskaidrot. Labāk tūlīt atnesīšu grāmatas, tabulas …

— Vai tad mani vajag tā pārliecināt? Būtu daudz labāk, ja jūs pārliecinātu ārstus laist mani ārā. Man par katru cenu tas jāizstāsta jūsu.,, Līmeņa Sargātājiem vai kā viņus sauc.

—* Ārsti tevi atbrīvos. Viņi man t^ica. Tikai — pēc divām nedēļām. Tā prasa likums.

— Par vēlu, tas būs par vēlu! Pasakiet viņiem kaut ko tādu, kas viņus pārliecinātu … Pasakiet, ka esmu briesmīgs noziedznieks, ka mani iespējami ātrāk jānogādā pie visaugstākās valdības …

— Ja es tā runātu, tas būtu taisni smieklīgi. Ārsti, tāpat kā es, zina, ka tu esi vainīgs Līmeņa pārkāpšanā. Un mēs visi zinām, ka tas nemaz nav tik briesmīgs noziegums. Ja Līmeņa Sargātāji sāktu ar to nodarboties, viņiem neatliktu laika nekam citam. Nē, ja es tā teiktu, viņi par mani pasmietos.

— Tātad noziegums ir pārāk mazsvarīgs…

— Priecājies par to, nevis skumsti. Jo tur, kur būvē torņus, patiešām dzīve nav salda. Nomierinies. Tūlīt atnesīšu grāmatas. Starp tām ir arī ļoti, ļoti senas, tev būs interesanti…

Astronoms steidzīgi izgāja. No ārpuses noklakšķēja aizšaujamais.