Savam brālim sargs

Mēs satikāmies, it kā nekas nebūtu bijis, vismaz no malas tā bija jāizskatās, tikai neesmu pārliecināts, ka man izdevās sasniegt tādu efektu. Anna smaidīja, bet es tūlīt sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Iespējams, viss būtu labi, ja mēs būtu varējuši tiekoties uzreiz mesties viens otram ap kaklu, saskūpstīties, iečukstēt ausī nesakarīgus mīļvārdiņus. Taču neviens no mums pirmajā brīdī nebija pārliecināts par to, kā izturēsies otrs, turklāt visi blenza uz mums, ūn mēs cienīgi sasveicinājāmies, un brīdis bija palaists garām.

— Kā tev klājas? — viņa pieklājīgi apvaicājās, un es atbildēju:

— Kā redzi, nekas. Un tev? Vai esi nogurusi?

— Nogurusi gan, — viņa atteica.

Mirkli mēs vēl pastāvējām, tad viņa pamāja:

— Es nu iešu.

Pagāju malā, lai palaistu viņu garām, apgriezos un sāku iet blakus. Negribējās izrādīt, ka mums radušās nesaskaņas.

Pie telts pavaicāju:

— Vai pusdienas dosi?

— Jā, — viņa lietišķi atteica. — Mežā daudz sēņu. Paskaties.

Viņa pacēla kurvīša vāku, es ieskatījos un pārliecinājos, ka sēņu patiešām daudz. Pēc brīža es teicu: — Nu, tad jau labi… — pagriezos un devos pie savējiem. ■

Man bija kas darāms, un es viņiem sacīju:

— Vēl ir laiks. Klausies, Mūk, vai tas tālu no šejienes?

— Meža klajums? Kājām — pusstundu.

— Ejam.

Viņš piecēlās. Uve Jorgens paziņoja:

— Nē, pietiek blandīties pa mežu bez apsardzes.

Es iebildu:

— Goda sardze nav vajadzīga — nav jau oficiāla vizīte.

— Neaizmirsti, — viņš atgādināja, — ka mums nav pieteikts karš un mēs nezinām, kad mums uzbruks.

— Ko tu gribi?

— Pirmkārt, iet jums līdzi. Otrkārt, četri puiši ar automātiem mums netraucēs.

Man bija vienalga, un es atbildēju:

— Lai tā notiek.

Uve Jorgens nokomandēja, un četri milzum lepni zēni acumirklī satvēra savus automātus.

— Tikai palūdz, lai viņi nejauši nenošauj mūs, — es brīdināju.

— Neuztraucies, — viņš atbildēja. — Vietējiem puišiem stipri nervi.

— Tas ir vissliktākais, — atteicu. — Cilvēkus ar stipriem nerviem grūtāk par ko pārliecināt,

— Toties viņi vieglāk pārliecina citus. — Uve pasmīnēja.

— Tas nozīmē, ka tu jau esi viņus iemācījis šaut uz cilvēkiem?

Viņš paraustīja plecus.

— Nav bijis izdevības. Nur vai ejam? — Viņš pakāra automātu uz krūtīm un uzlika uz tā plaukstas.

Kad bijām gabalu pagājuši, es sacīju:

— Kā tev patīk mežā? Svētlaime, vai ne?

Patiesi, te bija jauki, ja vien nedomāja par mūsu rūpēm. Mūsu solu iztraucētie putni pacēlās spārnos un tagad trokšņoja koku vainagos, kāda sīka četrkājaina radība ņēmās pa krūmiem. Šāvienu izbiedēta, tā bija pieklususi, bet tagad atkal kļuva mundra.

— Sākumam diezgan labi, — Uve Jorgens atteica, — bet te nav nekādas kārtības. Saprotu, ka viņiem nav laika par to domāt, taču es būtu te iecēlis krietnu mežsargu.

Sākumā noskaitos, bet pēcāk nodomāju, ka mežsargs te patiešām nekaitētu.

Tālāk gājām klusēdami. Kritalas kraukšķēja zem kājām. Mūks kaut ko murmināja sevī, meklējot paša atstātās zīmes.

Pēc četrdesmit minūtēm mēs nokļuvām meža klajumā.

— Esam klāt, — Mūks paziņoja. — Šeit ir stiga, bet tā otra aizaugusi.

Mēs pārliecinājāmies ka tā arī ir.

— Tagad paklausieties viducī.

Zeme gan nedrebēja, bet bija jūtami siltāka nekā citur, - un, pieliekot pie tās ausi, varēja dzirdēt dobju dūkoņu.

— Kā rīkosimies? — lietišķi novaicāja Nikodims.

Es padomāju.

— Darbojas kāda iekārta. Diez vai tā ir jaunāka par kuģi. Un, ja te kādreiz bijuši nemierīgāki laiki, tad diez vai tā nav nodrošināta pret nejaušībām.

Uve Jorgens izteica savu minējumu:

— Šeit jābūt kādai viltībai, kā lādītē ar slepenu slēdzi — nospied pogu, un izlec velniņš… — Viņš norūpējies pagrozīja galvu. — Un labi, ja tikai velniņš. Bet ja nu fugass?

— Izpētīsim, — es piekritu.

Mēs gandrīz vai rāpus ņēmāmies pētīt klajumu — divi vien, jo pārējie neko nesaprata. Ja viņi arī būtu ko atraduši, tad tik uņ tā tam nepievērstu uzmanību. Mēs okšķerējām minūtes divdesmit, pēc tam Uve noteica:

— Nē, nevar būt.

— Kas?

— Nevar būt nekā slepena. Lai arī kas tur atrastos, tas noteikti ir ierīkots uz ilgu laiku. Tāpēc nekādas lamatas nemaskētu zālē. Pārāk riskanti.

— Jā, laikam gan.

— Pameklēsim mežmalā.

— Maz ticams, Bruņiniek. Koki arī aug un mirst.

— Sapratu. Tātad tas nav koks.

— Kas tad?

— Kaut kas ārēji līdzīgs kokam. Celmam. Vienalga, kam.

—• Pameklēsim, — es piekritu.

Mēs pameklējām. Nekā nebija.

— Vai meklēsim plašāk? — es vaicāju, jau iepriekš šauboties.

— Veltīgi. — Viņš nosprauslojās. — Kā redzams, viņiem ir sava, civilā loģika.

— Ko tad lai dara?

— Laikam tomēr jārok, — Uve Jorgens teica.

<— Neesam paņēmuši lāpstas, — ar nožēlu sacīja Nikodims.

— Paņemsim un atnāksim vēlreiz.

— Neko citu neizdomāsi. Interesanti, kas tur no-, slēpts.

— Interesanti gan. Ejam.

Mēs devāmies uz nometni.;

* * *

Pēc pusdienām puiši aizgāja nomaifnt posteņus. Pārējie likās nosnausties. Dzīve ritēja kā kūrortā, un negribējās domāt par to, ka zvaigznei pieaug spiediens, bet drošības vārstulis sabojājies. #

— Anna, — es sacīju, — ejam aprunāties.

Viņa uzreiz piekrita:

— Ejam. '

Mēs gājām pa mežu, un es nezināju, ar ko sākt. Arī

viņa klusēja.