Savam brālim sargs

«Nabaga cilvēki,» es nodomāju. «Ko jums nozīmē karš? Tādu kā šaha spēli. Viss stingri pēc noteikumiem. Gājieni, kas nav noteikumos,paredzēti, netiek ņemti vērā. Bezcerīgās pozīcijās jāpadodas, nevis jānovilcina tik ilgi, līdz tev piesaka matu. Čempionāts solīdā līmenī. Ļoti labi. Jūs ne ar vienu neesat karojuši. Jums nav, ar ko karot. Un nevajag arī. Bet kāpēc tie, kuri jūs tagad sūtīja, jums nepaskaidroja, ka kauja nav šaha spēle un tā noris pēc noteikumiem, kas rodas spēles gaitā?»

— Ahā, — skaļi noteicu. — Tātad mums jāpadodas. Kas ar mums tad notiks?

Viņš pasmīnēja.

— Droši vien jums visiem būs jāparokas pa Karstajām Smiltīm, — viņš gandrīz vai jautri pavēstīja. — Būvēsiet tur torņus. Tā gan. Varbūt tad tu un visi pārējie sapratīsiet, ka nedrīkst līst tur, kur aizliegts.

— Varbūt tad arī sapratīsim, — es piekritu. — Tomēr šajā pozīcijā vēl var spēlēt. Piedāvāju neizšķirtu.

Viņš nesaprata:

— Ko?

Neizšķirtu, — atkārtoju, — Tu savāc savas figūriņas un lasies prom.-

— Bet jūs?

— Mēs paliekam šeit. Mums te ļoti patīk, vai sa« proti? Mēs taisāmies te palikt, teiksim, vēl divas diq« nas. Pēc tam vari atnākt un pacelt savu karogu: mēs te vairs nebūsim. Vai sarunāts?

— Jūs nedrīkstat šeit palikt, viņš paskaidroja, — Tas ir aizliegts, vai tad nav skaidrs?

«— Labi, es drūmi sacīju, sapratis, ka ar loģiku te nebūs līdzēts. — Pēdējo reizi vaicāju: vai jūs aizvāksieties no šejienes paši jeb vai būs jūs jāaizdzen?

Tagad viņš saprata, ka es runāju nopietni.

— Vai patiešām tu negribi padoties?

— Neredzu iemesla.

— Tad, * < tad jums būs daudz sliktāk! Jūs varbūt netiksiet cauri ar Karstajām Smiltīm vien,, t Jums būs ļoti slikti,

— Tiem, kuri paliks dzīvi, — es atbildēju.

Kamēr mēs apmainījāmies ar šīm laipnībām, es domāju:

«Kāpēc? Kāpēc man jānotur pozīcijas, ja es nezinu, kas tajās vērtīgs? Kāpēc karu nevar pārtraukt, to nemaz nesākot? Kāpēc es lienu šajā simpātiskajā, bet iznīcībai lemtajā klosterī ar saviem noteikumiem?»

«Tāpēc,» es pats sev atbildēju, «ka te atrodas kaut kas tāds, kas viņiem ir ļoti svarīgs. Ne jau šiem zemniekiem ar kramenīcām — viņi zina- tikai to, ka šeit nedrīkst atrasties, un steidzas mūs pārliecināt, ka spēle zaudēta, lai arī paši ātrāk tiktu prom no aizliegtās joslas. Nē, ne jau viņiem, bet tiem, kuri viņus sūtīja. Mēs esam nejauši uztaustījuši kādu'sāpīgu vietu viņu organismā. Tiem, kuri sūtīja šurp kaujas vienību, sāp, un tie grib tikt no sāpēm vaļā.

Taču ir arī derīgas sāpes. Ja. nu mēs tomēr nesapratī- simies ar vietējiem varas orgāniem? Neko nepierādīsim, ne par ko nepārliecināsim? Tādā gadījumā — ja mēs patiešām gribam, lai muļķīgie šejienes iedzīvotāji dzīvotu ilgāk nekā viņu planēta — mums nāksies tos evakuēt ar spēku. Un Uvem Jorgenam taisnība — vispirms jāpanāk valdības piekrišana. Nē, mēs nevaram noņemt pirkstu no turienes, kur, iespējams, esam nejauši piespieduši viņu artēriju… Mēs paliksim šeit.»

— Klausies, — parlamentārietis neapmierināts teica,

— vai neredzi, ka gaidu? Kā tev šķiet, cik ilgi es varu tā stāvēt?

— Labi, — es sacīju. — Tagad ņem vērā, ko teikšu, un iegaumē kā nākas, neko nesajauc. Mēs no šejienes neiesim prom. Vismaz pašlaik ne. Dodies pie saviem komandieriem. Saki, ka mēs runāsim tikai ar viņiem — visaugstākajā valsts līmenī. Vai saprati?

— Nē, — viņš vaļsirdīgi atbildēja. — Jums jāpadodas, kāpēc tu vēl izvirzi kaut kādus noteikumus?

Es atmetu ar roku — viņam nebija iespējams neko iestāstīt

— Tu tomēr atceries to, ko tev teicu, — es sacīju.

— Pacentīšos, lai tu no šejienes aizkļūtu dzīvs un pēc iespējas vesels. Tu manus vārdus nodosi priekšniecībai. Saprati? Tagad vācies.

Negarantēju, ka viņš burtiski visu saprata, bet mans tonis bija nepārprotams. Tomēr atbildes vietā viņš tikai pasmaidīja.

— Ko tu runā! — viņš teica. —■ Paskaties: tavējie jau gatavi padoties! Viņi taču zina, ka esat zaudējuši!

Paklausīju padomam un atskatījos.

Patiešām, mūsu gvarde jau bija pametusi savas pozīcijas, atstājusi automātus guļam smiltīs. Jaunie brašuļi bija nolēmuši, ka vajag padoties pēc tiem noteikumiem, kādi pie viņiem pieņemti. Puiši stāvēja bariņā, neapbruņoti un bēdīgi. Uve Jorgens noraudzījās viņos nikni, Georgs ar nicinājumu, bet piedot radušais Mūks laikam bija pat priecīgs, ka jaunieši nav krituši asinsizliešanas grēkā.

— Mūk! — es uzsaucu. — Savāc ieročus!

Viņš pamāja.

Es pagaidīju, kamēr viņš savāca automātus. Tad atkal palūkojos blakus stāvošajā parlamentārietī.

Tas pasmaidīja.

Nu? —■ viņš sacīja. — Vai pārliecinājies? Noliec arī savu ieroci. Lai to arī atnes šurp.

■ Lūdzam neuztraukties, — oficiālā tonī atbildēju un, lēnām noņēmis no pleca automātu, iezvēlu viņam ar laidi pa pakrūti.

Viņš to nebija gaidījis un nokrita, un sāka vārtīties smiltīs, lieliem malkiem rijot gaisu.

Es pagriezos un bez steigas devos uz kuģi. Zināju, kā viņi mugurā nešaus. Nemaz nebiju pārliecināts, vai viņi vispār sāks šaut.

Kapitulanti stāvēja, apstulbuši noraugoties manī.

— Vācieties prom, — es nikni pavēlēju.

Viņi skatījās kā nopērti kucēni.

— Kā tad tā,., — viens nomurmināja. — Viņi taču uzvarējā…