Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Gudmens noskatījās svešajam pakaļ, līdz tas'^pazuda tumsā. Tad rūpīgi nopētīja savu «Drog-3», pārbaudīja, vai visi drošinātāji atvilkti, un atgriezās vecajā vietā.

Nogaidījis krietnu stundu, Marvins atkal sadzirdēja soļus. Viņa roka cieši saspieda pistoles spalu. Šoreiz viņš bija apņēmies tikt pie laupījuma, un nekas nespēja atturēt viņu no šī nodoma īstenošanas.

— Ei, puis, — viņš uzsauca, — rokas augšā!

Par Gudmena upuri bija kļuvis padrukns tranajietis stipri apvalkātā strādnieka kombinezonā. Iepletis muti, viņš blenza uz draudīgi melnējošo pistoles stobru.

— Nešaujiet, mister, — tranajietis lūdzās.

Tā jau bija cita valoda! Gudmenā uzbangoja silts gandarījuma vilnis.

— Nekustēties! — viņš brīdināja. — Drošinātājs ir atvilkts.

— Redzu, — resnītis izdvesa. — Uzmanīgāk ar šo daiktu, mister. Es nepakustināšu pat mazo pirkstiņu.

— Un prātīgi darīsi. Dod šurp naudu!

— Naudu?

— Jā, naudu un pie tam veicīgāk!

— Man nav naudas, — tranajietis sāka vaimanāt. — Mister, es esmu nabadzīgs cilvēks. Trūkums žņaudz mani vai nost.

— Uz Tranajas nabadzības nav, — Gudmens pamācoši teica.

— Zinu. Bet dažreiz mēs tik ļoti tuvojamies šim neesošajam stāvoklim, ka sevišķu starpību nejūtam. Atlaidiet mani, mister, lūdzu!

— Kāpēc jūs esat tik pasīvs? Kur paliek jūsu privātā iniciatīva? — Gudmens jautāja. — Ja ciešat trūkumu, kādēļ gan jums kādu neaplaupīt? Visi tā dara.

— Man pēdējā laikā diemžēl nav bijis tādas iespējas. Vispirms meita saslima ar garo klepu, un vairākas naktis es pavadīju pie viņas gultas, tad sabojājās dersin- lauks un sieva mani gremza caurām dienām. Es vienmēr esmu teicis, ka ikvienā mājā jābūt rezerves dersin- ģeneratoram. Bez tam, kamēr ģeneratoru laboja, sieva nolēma sarīkot dzīvoklī ģenerāltīrīšanu, kaut kur iebāza manu staru pistoli un nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti viņa to nobāzusi. Bet, tikko nolēmu aizņemties pistoli no drauga …

— Pietiek, — Gudmens teica. — Laupīšana ir laupīšana, un kaut kas man jums jāatņem. Dodiet šurp savu kabatas portfeli!

Svešais žēli iekunkstējās un pastiepa Gudmenam apdriskātu ādas maciņu. Atvēris to, Gudmens ieraudzīja vienu vienīgu diglo, Zemes dolāra ekvivalentu.

— Tas ir viss, vairāk man nekā nav, — tranajietis šņukstēdams turpināja, — bet jūs varat to paņemt. Es saprotu, arī jums taču nav diez cik patīkami visu nakti kvernēt saltā vējā …

— Atstājiet šo diglo sev, — Gudmens teica, atdeva maciņu un gāja prom.

— Paldies, mister.

Gudmens neatbildēja. Ar smagu sirdi viņš atgriezās bārā, nolika uz letes pistoli un masku. Uzzinājis, kas noticis, bārmenis nicīgi iesmējās.

— Viņam nebija naudas? Sis triks, draudziņ, ir tikpat vecs kā pasaule. Mums katram ir vismaz viens, bet dažiem divi trīs kabatas portfeļi rezervē. Vai tu viņu pārmeklēji?

— Nē, — Gudmens atzinās.

— Esi gan tu vēl zaļš, draudziņ!

— Droši vien tev taisnība. Paklausies, es samaksāšu par cienastu, tiklīdz būšu kaut ko nopelnījis.

— Neraizējies, — bārmenis viņu mierināja. — Ej labāk mājās un izgulies. Tev bija grūta nakts.

Gudmens aizvilkās līdz viesnīcai un iemiga, tikko nolicis galvu uz spilvena.

No rīta, ieradies darbā, viņš cītīgi sāka risināt automātu antipilnveidošanas problēmu. Un pat šajos neparastajos apstākļos Zemes cilvēka iedzimtā atjautība viņu nepievīla.

Gudmens ieguva jauna veida plastmasu robotu korpusam. Tā bija silikonu grupas plastmasa, mazliet radniecīga plastilīnam, kuru uz Zemes pazīst jau ļoti sen. Jaunā plastmasa izrādījās pietiekami cieta un elastīga; tā spēja izturēt prāvas pārslodzes. Tai pašā laikā no spēriena ar trīsdesmit mārciņu lielu spēku robota korpuss vienā mirklī blīkšķēdams sašķīda. Direktors uzslavēja Gudmenu par izgudrojumu, izsniedza prēmiju (kas viņam ļoti noderēja), ieteica vēl pastrādāt pie šīs idejas un, ja iespējams, samazināt minimāli nepieciešamo trieciena spēku līdz divdesmit trim mārciņām. Zinātnisko pētījumu nodaļā uzskatīja, ka saīdzis cilvēks spērienā iegulda tieši tādu spēku.

Marvins bija tik aizņemts, ka praktiski neatlika laika tuvāk iepazīties ar Tranajas tikumiem un paražām. Tiesa, viņam izdevās pabūt tā dēvētajā Politisko vērtējumu birojā. Sī tīri tranajiskā iestāde bija izvietota vienā no pilsētas klusākajām šķērsielām.

Ēkas iekšienē Gudmens ieraudzīja lielu plāksni ar visu pašreizējo valsts ierēdņu uzvārdiem un amatu nosaukumiem. Katram uzvārdam blakus atradās maza podziņa. Dežurants paskaidroja, ka, nospiežot podziņu, pilsoņi izsaka savu neapmierinātību ar kāda ierēdņa rīcību. Katru reizi, kad podziņu nospiež, šis fakts tiek automātiski reģistrēts Vēstures zālē, uz visiem laikiem apkaunodams vainīgo.

Saprotams, nepilngadīgiem nospiest pogas nebija atjauts.

Tāda sistēma Gudmenam likās diezgan neefektīva. «Kaut gan,» viņš sev teica, «iespējams, ka Tranajas ierēdņiem ir citi stimuli nekā viņu kolēģiem uz Zemes.»