Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Ar Zannu viņš satikās gandrīz katru vakaru. Divatā viņi apmeklēja bārus, kinoteātrus, koncertzāles, muzejus, gadatirgus, karnevālus. Gudmenam tagad allaž bija līdzi staru pistole, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam beidzot izdevās aplaupīt kādu tirgotāju, tādējādi iegūstot piecsimt diglo.

Kā jebkura saprātīga tranajiešu meitene Zanna jūsmīgi apsveica šo panākumu, un viņi to nosvinēja «Kitly Cat» bārā.

Nākamajā vakarā tos pašus piecsimt diglo plus visu, kas vēl bija atlicis no nesen saņemtās prēmijas, Gudmenam nolaupīja svešinieks, kurš dīvainā kārtā šķita loti līdzīgs «Kitty Cat» bārmenim un turklāt bija apbruņots ar «Drog-3» sistēmas staru pistoli.

Gudmens mierināja sevi ar domu, ka šāda rīcība veicina brīvu naudas cirkulāciju, kas visnotaļ atbilst trana iiešu dzīves veidam.

Drīz viņš guva vēl vienu uzvaru — izstrādāja principiāli jaunu korpusa ražošanas tehnoloģiju. Viņam izdevās arī radīt jaunu plastmasu, kas bija sevišķi izturīga un nebaidījās ne no kādiem triecieniem. Robotu īpašniekiem turpmāk vajadzēja valkāt speciālus zābakus ar papēžos iemontētu katalizatoru. Kad saimnieks iespēra robotam, katalizators saskārās ar automāta korpusu un acumirklī iestājās vēlamais efekts.

Direktors Abags sākumā svārstījās: triks viņam likās pārāk sarežģīts. Taču jauninājums tik ātri iekaroja pircēju piekrišanu, ka mājas robotu rūpnīca atvēra apavu cehu un kopā ar robotiem sāka pārdot arī speciālus apavus.

Firmas iespiešanos citā nozarē akcionāri novērtēja vēl atzinīgāk nekā katalītiskās plastmasas izgudrošanu. Gudmenam paaugstināja algu un. izsniedza prāvu prēmiju.

šī panakumu viļņa virsotne viņš bildināja Zannu un nekavējoties saņēma viņas jāvārdu. Vecāki deva abiem savu svētību; atlika vienīgi dabūt varas orgānu atļauju, jo Gudmens kā nekā formāli skaitījās ārzemnieks.

Viņš atprasījās no darba un devās uz Idrigbildingu, lai aprunātos ar Melitu. Laiks bija pavasarīgi jauks — tāds, kāds uz Tranajas mēdz būt desmit mēnešus gadā. Gudmens gāja ātri. Viņš bija iemīlējies, veiksmīgi strādāja un gatavojās drīzumā kļūt par Tranajas pavalstnieku.

Nav šaubu, pat Tranaja nebija absolūts ideāls, un viens otrs uzlabojums šejienes Utopijai nemaz nenāktu par ļaunu. Varbūt piekrist Borga priekšlikumam un uzņemties virsprezidenta pienākumus, lai īstenotu dažas neatliekamas reformas? Tomēr steigties pagaidām, šķiet, nav vērts …

— Ei, mister! — no.pārdomām viņu iztraucēja kāda balss. — Ziedojiet diglo!

Gudmens pieliecās un ieraudzīja uz ietves tupošu, skrandās ģērbtu veci ar alvas krūzīti rokā.

— Kā, lūdzu? — Gudmens pārjautāja.

— Brāli, ziedojiet kaut vienu diglo, — sirmgalvis žēlabaini novilka. — Palīdziet nabaga cilvēkam nopirkt tasīti oglo. Divas dienas neesmu ēdis, mister.

— Kaunieties! Kāpēc jūs neņemat pistoli un neejat laupīt?

Esmu pārāk vecs, — sirmgalvis iečinkstējās.

— Mani upuri smejas par mani.

— Varbūt jūs esat vienkārši slinks? — Gudmens stingri noprasīja.

— O, nē, ser, — ubags atbildēja. — Paskatieties, kā man trīc rokas.

Gudmens izvilka maciņu un pasniedza vecim monētu.

— Bet es biju pārliecināts, ka uz Tranajas ubagu nav. Man stāstīja, ka valdība gādājot par vecajiem ļau- dīm.

— Jā, valdība par viņiem gādā, — sirmgalvis teica.

— Skatieties! — Viņš parādīja Gudmenam alvas krūzīti, kurā bija iegravēts uzraksts «Oficiālais valsts ubags Nr. Dr-43241-3».

— Jūs gribat sacīt, ka valsts piespiež jūs nodarboties ar ubagošanu?

— Valsts atļauj man ar to nodarboties, — sirmgalvis uzsvēra. — Ubagošana ir privilēģija, kuru piešķir veciem ļaudīm un invalīdiem.

— Kauna lieta!

— Jūs droši vien neesat šejienietis.

— Esmu no Zemes.

— Ā, zinu, zinu … Tāda nervoza, nemierīga planēta, vai ne?

— Mūsu valdība nepieļauj ubagošanu, — Gudmens teica.

— Nepieļauj? Bet ko tad pie jums dara veči? Sēž bērniem uz kakla? Vai gaida pēdējo stundiņu nabagmājā? šeit, pie mums, jaunais cilvēk, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Uz Tranajas katram sirmgalvim nodrošina darbu, kas neprasa īpašu kvalifikāciju, lai gan arī šajā darbā zināmas iemaņas, protams, ir vajadzīgas … Daži izvēlas baznīcas vai teātrus. Citus vilina gadatirgu un tautas svētku bezbēdīgā atmosfēra. Man personīgi patīk strādāt uz ielas. Tāds darbs dod iespēju pastāvīgi uzturēties svaigā gaisā un saulē, daudz kustēties un satikt neparastus, interesantus cilvēkus …

— Bet kā jūs varat ubagot!

— Ko citu es vēl varētu darīt?

— Nezinu. Bet… paskatieties uz sevi! Noskrandis, nemazgājies, nospeķotās drēbēs …

— Tās ir manas darba drēbes, — valsts ubags apvainojās. — Būtu jūs mani redzējis svētdienā!

— Vai tad jums ir arī citas drēbes?

— Saprotams! Un turklāt itin mājīgs dzīvoklītis, loža operā, divi roboti un bankā uz tekošā rēķina vairāk naudas, nekā jums jebkad nācies redzēt. Bija patīkami ar jums parunāties, jaunais cilvēk, un paldies par ziedojumu. Taču laiks atkal ķerties pie darba, ko es, starp citu, ieteicu arī jums.

Uzmetis valsts ubagam pēdējo skatienu, Gudmens soļoja tālāk.

Bet kā var ubagot?