Skersielas

"Ne, Elizaveta Andrejevna, jus nevarat," Kosa iecirta. – Ja vienojamies, ka jautajums ir slegts, tad pec daziem gadiem to atvert ir stulbi. Ipasi sada veida. Ivans Aleksejevics savu veco ienaidnieku nekad nav uzskatijis par stulbu, tapec mes visi esam parsteigti.

Es vairak nejautaju – es jau biju priecigs, ka esmu tik daudz iemacijies. Vana man paskaidroja kaut ko lidzigu: jus varat doties talak, ja aiz jums nav palikusi ienaidnieki vai melni plankumi. Alajevs piecus gadus veroja, ka Kosa ir dzivs un vesels, un laika gaita vinam bus jakarto bizness – ar dela slepkavu. Vins nevelas karu – gluzi preteji, vins velas iziet pasaule ar tiru dveseli, bet pats Kosa vinam paliek melnais punkts. Nonemiet vinu, vienkarsi nonemiet vienu personu no turpmakas visparejas vienosanas, un mokas beigtos. Un snaiperis viegli iederejas saja skaidrojuma. Protams, tur bija ari mana nolaupisana – Alajevs vareja vienkarsi pieprasit no Ivana vienu dzivibu par otru un pec tam izpirkt savu vainu ar rupnicam un satiksmi. Bet sada veida vins, visticamak, palaidis vala asinsizliesanu: "ir javeido miers, sis kars rodas pats no sevis." Bet kas tur tagad notiek? Jaunas karsu atklasanas un jauns satiksmes sadalijums vai meginajumi atkal nodibinat attiecibas? Lai ka ari butu, es nevilus apbrinoju Ivanu – galu gala vins visas problemas vareja atrisinat uz sava cilveka rekina, tacu vins pat nepielauj sadu domu.

Un lai Kosa neapmierinati skobas – vinam pat piestav izradit vismaz kadas emocijas. Maz ticams, ka mes pametisim so dzivokli ka sirdsdraugi, tacu mes noteikti nevaresim iztureties viens pret otru ta, ka agrak – ar attalu vesumu. Galu gala vins ari ir cilveks. Un vins ir uzticigs tam, kurs ir gatavs par vinu cinities. Vana ne tikai apmaca savus sunus – vins lieliski baro tos ar savu raksturu.

No ritiem ilgi nomazgajos dusa – man tas bija atputas periods visam kermenim, kad vismaz var atrauties no dzinsiem. Es vairs negribeju sevi atlaist, un es necentos to darit. Tomer, ka mainas komunikacija, ja nedaudz korige savu attieksmi pret cilveku. Un Kosa izskatas bez ierastas pilnigas vienaldzibas – izradas, ka vins ir spejigs ari uz humoru, kad man kartejo reizi nebija laika pareizi partvert vina roku sitiena bridi.

Kad vina atgriezas, Kosa jau bija apgulas – atkal tikai ar galvu uz matraca. Un es nevareju pretoties – es to nozeloju. Un, lai ari vins joprojam ir saimnieka uzticamais suns, jums ari ir jajut lidzi suniem. It ipasi, ja zini, ka sunim ir cilveciska runa un vinam ir savs, lai ari divains raksturs.

– Kosa, apgulies man blakus. Vienreiz jus labi izgulesities.

– Kas vel. Ko darit, ja mani refleksi sak darboties, kad esmu piedzeries?

Vins nemaz nebija piedzeries – nez kapec parspileja. Bet es pasmaidiju cita iemesla del:

"Un es domaju, ka jus esat iemacijusies izslegt visus savus refleksus." Es to gleznoju!

Protams, vina necentas vinu parliecinat. Vinam laikam taisniba, ka nepielauj nekadas neskaidribas. Tad Ivans vares ar pilnu sirsnibu zinot, ka vins man pieskaras ar pirkstu tikai tad, kad praktize tverienus un sitienus – sis godigums vinam ir svarigs. Lojalitate nav tikai par to, kur var aizkerties, ta ir ieprogrammeta zemapzina ar pamatprogrammu.

Un nakamaja diena mes gaidijam atbrivosanu. Ivans atnaca pats. Es gandriz iekliedzos, ieraugot savu viru. Un vins plati pasmaidija, atplesot rokas, ko es atradu pec sekundes. Vins noglastija matus un ludza piedosanu par neerto piedzivojumu, bet es parliecinosi parliecinaju:

– Man nekas nav noticis, Van, ne cukurs! Un paldies Dievam, ka viss izradijas labi…” Es nevilus pievienoju jautajumu: „Vai izdevas?”

Virs mani atbrivoja un pagriezas pret Kosu.

– Prieks, ka tev viss kartiba, dels. Lai gan esmu uz tevi dusmigs, es patiesam velos tev iesist.

Kosa pat vairs nejautaja: "Par ko?" Es tikai gaidiju turpinajumu. Bet es saspringu – ne tapec, ka vins man palidzeja, parkapjot rikojumu? Vana nevar vinu par to nopietni vainot! Un saja laika mes ar Kosu nekluvam tuvaki, tacu mes tik un ta sasniedzam punktu, ka vajadzibas gadijuma biju gatavs par vinu iestaties.

Bet Ivans runaja par ko citu:

"Jus varat doties majas, mes ar puisiem visu apgriezam kajam gaisa, tagad tas ir pilnigi drosi." Bet tu, Kos, vispirms apsoli vienu: nekadas rives, pat ja Fatihs naks pie manis ciemos, tu man paspiedisi roku un nolaidisi acis pret gridu.

– Piedod, ko? – Kosa joprojam izradija vieglu neizpratni. – Vai jus ar Alajevu atkal esat miera?

– Un mes to nekad nepametam! – Ivans abus parsteidza. – Tas nav vins, tas nav vins! Sapratu? Pedejas nedelas laika neesmu isti gulejis vai sudos, visiem pacelu ausis, bet nevareju atrast neko, kas atspekotu vina vardus. Un vins nav tik liels kretins, jus zinat.

– Vai esat parliecinats, Ivan Aleksejevic?