Slēptuve

Uzkāpa piektajā, sestajā stāvā, un septītajā vienā no gaiteņiem atrada dīvainu cauruli, kas bija ieklāta koridora vidū kā krunkains gumijas balons, saradzēts ar tievām, stiklaina izskata adatām. Ežveidīgā caurule vai drīzāk biezā šļūtene aizvijās tik tālu, ka nebija vērts meklēt tās galu. Caurules sākums kādreiz tika uzspridzināts, un tas bija kā uzplēsts krāteris ar malām, kas izsmērētas uz sienām.

Caurule-balons radīja dīvainu, pretīgu, atbaidošu, vēmienu izraisošu  iespaidu, kā indīga čūska, kas bija gadsimtu veca ozola stumbra resnumā, un Vladejs, piedzīvojis sāpīgu bezpalīdzības sajūtu, kas bija iespiesta nesaprotamā priekšmeta atslābināti elastīgajā ķermenī, pēkšņi saprata, ka caurule kādreiz bija dzīvā radība!

Acīmredzot Jasenai bija tādas pašas izjūtas, jo viņa tuvojās un teica trīcošā balsī:

- Manuprāt, tas ir miris milzu tārps!

- Padomā, ko, - atbildēja prātīgais Petrjans. - Ja Dieviem ir viss milzīgs: mājokļi, ēnas, mašīnas - kāpēc gan viņu radībām nevajadzētu būt milzīgām? Tārps ir tārps, tikai ļoti liels. Lai guļ tālāk. Nu, vecākais, iesim atpakaļ? Šeit nav nekā interesanta. Un man šeit nepatīk, te tiešām ož pēc nāves.

Viņam šķita, ka pēc šiem vārdiem atkal kāds milzīgs, kā kalns, paskatījās uz viņu no visurienes - no gaiteņa sienām, no griestiem, pat no zem grīdas - un pazuda, apmierināts ar redzēto. Un tūlīt noelsās Jasena.

- Atpakaļ! - Volhvs strauji pievērsās viņai, svīstot no aizsargpasākumiem un mēģinājumiem identificēt nezināmo ienaidnieku. - Kas notika? Ko tu sajuti?

- Skatienu! - nočukstēja meitene, turot rokas uz deniņiem. - Šeit viss ... dzīvs un miris ... vienlaicīgi.

Vladejs pamāja ar galvu, noņēma roku no pēkšņi sasilušā zobena roktura, virzījās uz kāpņu pusi un apstājās. Netālu no  ieejas kāpņu telpā pazibēja neskaidra ēna, pazuda. Atskanēja čīkstoņa un čaukstēšana, pēc tam tāli strauji un dobji būkšķi, it kā kāds skrietu pa kāpnēm, vienlaikus lecot pāri pieciem vai sešiem pakāpieniem. Tad viss palika kluss. Bet rossini saprata, ka dzīve kalnā, pakļaujoties svešiem likumiem, joprojām kvēlo un ka viņu kustības vēro daudzu garu uzmanīgās acis, kas bija ne tikai draudzīgas, bet arī naidīgas.

6. nodaļa

- Drīz mums būs jādomā par ēdiena sagādi, - sacīja Ivašura. - Pirms beigsies NZ, mums vajadzētu mēģināt pāriet uz vietējiem produktiem. Nav zināms, cik ilgi būs jādzīvo šajā pasaulē.

- Ja vajadzēs - pāriesim, - Belijs paraustīja plecus.

Pārējie klusējot pieņēma grupas vadītāja vārdus, ieskaitot Taju. Ceļojuma laikā pa Stumbru kopā ar Ivanu viņa bija pieradusi pie izsalkuma, slāpēm un daudz nepretenciozākā ēdiena. Ivašura neviļus uzmeta skatienu Pāvelam Ždanovam, kurš bija vairāk pieredzējis par viņu daudzās lietās, taču bijušais īpašo spēku karavīrs no nākotnes, drošības virsnieks un grifs, kā sauca augstākās klases speciālistus, uz viņa skatienu nereaģēja. Pēdējā laikā viņš izskatījās norūpējies vairāk kā parasti un maz piedalījies vispārējās sarunās. Ivašura kaut kā izmantoja brīdi un paaicināja viņu malā:

- Kas noticis, Paša? Tu izskaties kaut kāds sadrūvējies...

- Jūtu novērošanu, - Ždanovs atbildēja tikpat klusi, ātri. - Mūs vēro. Bet kurš, to nevaru noteikt.

- Tātad Stumbrā ir cilvēki?

- Noteikti.

- "Sanitāri"?

- Ja izdzīvojām mēs, arī viņi varēja izdzīvot.

- Skaidrs. Varbūt nelīdīsim atkal atpakaļ tajā ellē?

Ždanovs nesaprotoši paskatījās un devās prom. Ivašura nolamāja sevi un panāca grupu.

Izlūki apmetās atpūsties Stumbra gredzenveida zālē desmitajā stāvā. Pirms tam viņi izpētīja ēkas apakšējos stāvus un izgāja pagalmā, virs kura karājās žilbinoši baltā "pseidogolema" caurule.

Trīs cilvēki brīvprātīgi devās uz krāteri pagalma centrā, kuru Belijs ar "gloka" šāvienu izspridzināja augsnē: Kostrovs, Valetovs un Polujanovs. Belijs un Ždanovs neizrādīja interesi par krātera noslēpumaino spīdēšanu.

Trijatā sasniedza daudzmetru krātera dibenu un apakšā atrada kupola formas konstrukcijas augšdaļu, kas izrādījās "sanitāru" transportlīdzeklis. Tieši šādā transportā reiz ieradās "hronoķirurgu" kalpi, milzu seškājainie pērtiķčūskas, kuri uzbruka Ždanovam un ilgu laiku vajāja desantnieku nodaļu, kad tā kāpa pa Stumbru lejup uz "laiku sākumu".

- Tad re no kurienes, izlīda tā čūska, - sacīja Polujanovs, domājot par briesmoni, kuru Grigorijs iznīcināja sava pirmā izlūkgājiena laikā. - Un es visu laiku domāju, kur viņš slēpās. Nevarēja tak viņš sēdēt ūsainā bruņurupuča iekšpusē. Starp citu, ja nu viņš nebija viens?

- Nebūtu bijis viens, jau būtu izlīdis, - atmeta Ivans. - Šie mošķi baidās tikai no melnajiem jātniekiem. Ļaujiet man iet pirmajam.