Slēptuve

Vladejam atkal radās sajūta, ka viņus vēro kāds neredzams, nedzirdams, dīvains, ne ļauns, bet arī ne labsirdīgs. Ne pēc pirmā, ne otrā mēģinājuma nebija iespējams noteikt, no kurienes skatiens nāk, pat pēc tam, kad iegāja maģiskās gaišredzības stāvoklī. Likās, ka novērotājs skatās uzreiz no visurienes.

Vājuma vilnis lika volhvam iziet no transa un vairākas minūtes viņš atpūtās, pateicīgi pieņemot Jasenas atbalstu: vēsas plaukstas glāstīja kaklu, pakausi, un tas bija ļoti patīkami.

 Atgriezās Petrjans, mēģinot uzzināt, kur ved vēl divi koridori, no apaļās zāles Kalna noslēpumaino dziļumu tumsā.

- Tas pats, - viņš teica. - posts, pamestība, putekļi, netīrumi, daudz visādu pēdu. Dzīve šeit pamirusi uz ilgu laiku, pat kukaiņi nav redzami. Varbūt arī Dievi miruši? Nu, vai arī aizgājuši uz citu vietu pēc tam, kad Kunga Vāle ietriecās Kalnā.

- Mēs vēl neko neesam uzzinājuši, - Vladejs klusi iebilda, atjēgdamies. - Un arī turpmāk mums jābūt ļoti uzmanīgiem, šī ir ļoti slikta vieta.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka šeit visur staigājusi nāve, - Jasena atbildēja tikpat klusi, jūtoties apmēram tāpat kā Vladejs. - Viņa arī tagag joprojām slēpjas kaut kur Kalnā.

- Kāpēc tad mums vajadzētu riskēt? Atgriezīsimies un pastāstīsim Rodam...

- Ko pastāstīsim? - Vladejs sarauca pieri. - Ka mēs neko interesantu neredzējām? Nē, dosimies tālāk, līdz uzzināsim Kalna mērķi, kas ir tā iedzīvotāji, kāpēc tas šeit uzrādies un kāpēc to iznīcināja Debesu Runga... tas ir, Tā Kunga Dusmu Vāle. Turklāt es ļoti vēlos uzzināt, kādi cilvēki šeit nesen ir staigājuši.

- Iespējams, tās ir to pēdas, kuras redzējām pļavā.

- Redzēsim.

Vladejs apgāja ap bedri apaļās alas centrā un devās uz trešo izejas melno taisnstūri, kas bija aizbērts ar sabrukušo griestu gruvešiem. Petrjans šo eju nebija izpētījis.

Koridors izlūkus izveda nevis uz Kalna iekšējām telpām, kā viņi iedomājās, bet gan uz milzīgu pagalmu. Kalns iekšpusē izrādījās tukšs! Pareizāk tā centrālā daļa bija kaut kas līdzīgs gigantiskam lopu laidaram ar stāvām sienām vismaz divu verstu augstumā! Un, kaut arī Vladejs bija gaidījis šeit atrast tukšumu, kaut ko tādu, kas atbilstu milzīgai alai, bet nebija cerējis ieraudzīt milzīgu apaļu pagalmu, drūmu, pelēku, saulei un vējiem atvērtu, ieskautu sienu gredzenā, kuras pa diametru bija pārsitusi Tā Kunga Vāle.

Kādu laiku rossini, pārsteigti par šo skatu, raudzījās uz pagalma melno saplaisājušo virsmu, žilbinoši balto Vāli, sienu gredzenu ar logu, nišu, izciļņu un plankumu rakstu, netālo neparastās formas violeto akmeni, tad Jasena ar trīcošu balsi ierunājās:

- Svētais Perun! Vai esmu nomodā, un Kalns iekšā tiešām ir dobs?!

- Protams, ka neguli, - Petrjans vientiesīgi atbildēja, kura dvēselē tomēr bija iemājojusi bijīga drebēšana. - Es domāju, ka Dievi šeit tur savus lopus, un mūsu priekšā ir ganības, ganību lauks.

- Bez zāles? - Jasena skeptiski pacēla uzaci.

- Zāli apēda... vai nomīdīja.

- Nav šeit nekādu lopu, - klusi sacīja Vladejs. - Un šīs nav nekādas ganības. Jasena, Petrjan, palieciet uz vietas, es gribu redzēt, kas tur dzirkstī pagalma centrā, zem Vāles.

- Es ar tevi…

- Gaidi! - Vladejs, neatskatījies, pārleca pāri plaisām, ar strauju soli devās pa pagalma cieto virsmu līdz tā vidum, kur varēja redzēt ieplaku augsnē, kas dzirkstīja ar metālu.

Viņam nebija jāmin, kāds metāls mirdzēja saulē Kalna centrā. Melnās masas slānis, kura biezums šeit bija vairākas asis, bija norauts vai iztvaikojis sprādzienā, trīssimt kvadrātmetru platībā, (Vladejs sajuta kataklizmas enerģētiskās pēdas), un kļuva redzams kādas no gofrēta zaļi zila metāla izgatavotas konstrukcijas vai mašīnas, kas pilnībā bija ietriekta zemē, izliektais jumts, ar izplēstu rievu pašā augšpusē. Rieva beidzās ar bedri, kurā brīvi vārēja ierāpties cilvēks, un, lai arī šai vietai bija ļaunuma nospiedums, Vladejs bez vilcināšanās ienira bedrē, nekavējoties nokļūstot maģiskā transa stāvoklī. Šķiet, ka ar savu izlēmību viņš kompensēja skaidra rīcības plāna trūkumu Kalna iekšienē.

 Lēcveida mašīnas kupolā patiešām bija radies caurums, no kaut kāda spēcīga enerģijas trieciena, un pavēra piekļuvi tās centrālajai telpai. Vladejs nekavējoties noteica metāla lēcas izmēru - apmēram divsimt asis diametrā - un apmēram divdesmit biezumā. Konstrukcijas centrālā kamera kupola formā atradās tieši tās centrā un bija piepildīta ar sastingušiem, smagiem un necaurspīdīgiem blokiem, no kuriem vēdīja aukstuma, svešuma un nāves elpa. To mērķi nebija iespējams noteikt, lai gan volhvs, protams, no vēstures skolotāja stāstiem bija iepazīstināts ar savu senču tehniku un kaut ko bija redzējis kņaza muzejos. Papildus nesaprotamajiem blokiem Vladejs uz telpas grīdas pamanīja arī dažu dzīvnieku skeletus un vairākus nesaprotamus priekšmetus.

Apguvis dobjo mentālo atbalsi no konstrukcijas sienām, kas runāja par citiem tukšumiem, kā arī par dzīvu būtņu neesamību tuvumā, Vladejs mīksti nolēca uz kupolveida telpas grīdas, novicināja sev apkārt ar zobenu un lēnām devās apkārt kaut kādiem masīviem blokiem, uz vietu, kur sienā pamanīja atvērtu durvju trīsstūri...