Slēptuve

- Bet es beidzot visu sapratu. Stumbrs, tas ir, hronourbis, savienoja nevis dažādus viena Koka Zara laikus, bet gan dažādu Zaru stūrus! Tāpēc, kad hronourbja eksplozija mūs atgrieza nākotnē, mēs izgājām nevis savā laikā, bet citā. Bet ja ... - Taja nobālēja. - Ja Stumbrs iznīcināts un neko nesavieno ... nesavieno Zarus ... tad mēs šeit paliksim uz visiem laikiem?!

Pāvels atgūlās zālē, skatoties uz Stumbra slāņaino sienu.

- Ceru, ka tas tā nav. Mums palīdzēs.

- Kas? - ar tādu pašu ziņkāri jautāja Ivašura, saprotot, ka Ždanovs nav pateicis visu, ko zina.

Pāvels neatbildēja.

Taijas acis kļuva lielas un nobijušās.

- Ko darīt, ja Stumbrā palikuši "hronoķirurgi"?!

- Maz ticams.

- Nu, nevis paši "ķirurgi", bet viņu kalpi, "sanitāri". Tad mūsu puišiem draud sadursme ar viņiem...

- Neuztraucies, visi desantnieki ir labi apmācīti, - sacīja Igors Vasiļjevičs, saprotot, ka meitene uztraucas par Ivanu Kostrovu. Viņš pagriezās pret Ždanovu. - Bet patiesi, Pāvel, mēs nepadomājām. Stumbrā bija jāpaliek ne tikai konkistador-zirnekļiem, kas apkalpoja tā iekārtas, bet arī citiem automātiem, tostarp tiem, kas pieder "hronoķirurgiem". Nav izslēgts, ka mēs satiksim arī "sanitārus".

Ždanovs pēkšņi strauji piecēlās uz elkoņiem. Ivašura sekoja viņa skatienam un ieraudzīja kā mežā iepiķēja esperu eskadra. Pazuda. Bet drīz atkal parādījās, ieguva augstumu apļojot un turpināja riņķot virs Stumbra kalna.

- Kas tur ir? - Igors Vasiļjevičs pieklusināja balsi.

- Nekas, viss kārtībā, - atbildēja Ždanovs, kurš droši zināja, ka esperi ienira tajā meža rajonā, kur gulēja nogalinātais kentaurs un viņa jātnieks, hronobruņinieks un kur devās Laentirs Valetovs.

***

Gredzenveida koridora posms, kurā iekļuva izlūki, bija pamatīgi sabojāts. No trieciena, kuru piedzīvoja Stumbra ēka, kad to skāra "golema runga", izejot tam uz ārpasauli, sienas tika deformētas, un griesti iebruka, veidojot īstu šķēršļu joslu. Nebija ne runas par kontaktu ar hronopaātrinātāja inku Stasu. Griša Belijs pat nevarēja noteikt informācijas apmaiņas punktus pirmā horizonta sienās. Stass neatbildēja, it kā viņš vispār būtu pārstājis darboties.

- Tas bija gaidāms, - sacīja Fjodors Polujanovs, kad viņi šķērsoja apmēram simts metrus koridora, nesatiekot nevienu konkistadoru vai citu mehānismu. - Bet izejas mezgls šeit ir pienācīgs, dažus kontūrus Stass varēja labi saglabāt citos stāvos. Meklēsim.

- Labāk pameklēsim liftu, - nomurmināja Ivans Kostrovs. - Tas ir, hronomembrānu. Tad mēs uzzināsim, vai Stumbra traktrise joprojām darbojas, savienojot laikus vai nē.

- Ne jau laikus - Laiku Zarus.

- Tas vienalga, ne jau termini svarīgi.

Belijs, paurbinājis ar zondi  no sava instrumentu komplekta koridora ieliekto sienu, viļņainu no deformācijām, klusējot devās uz priekšu, apejot plaisas, bedres un no griestiem nokritušos betonam līdzīga materiāla blokus. Apaismojums gaitenī nedarbojās, taču no durvju un sienu plaisām un caurumiem no visurienes ielija gaisma, radot pelēcīgu krēslu, tāpēc lāpas un laternas nebija vajadzīgas.

Smakas ēkas iekšienē nebija pārāk dažādas, putekļu, pamestības, kvēpu, vecuma un pat zaļojošu augu smaržas - caurvējš atnesa šos aromātus no pļavas. Bet Ivans bija pirmais, kurš pamanīja citu smaku, vāju un nepatīkamu, līdzīgu sadedzinātas plastmasas smakai.

- Jā, tev taisnība, - Belijs paostīja gaisu. - Tā ir plastmasa. Šķiet, ka nesen ēkā kaut kas dedzis.

Pēc vēl piecdesmit soļiem viņi paklupa pār šo "kaut ko". Šajā vietā koridors izveidoja sfērisku dobumu ar daudzām mazām bedrītēm un plaisām, it kā šeit būtu eksplodējis spēcīgs sprāgstvielu lādiņš. Un dobuma apakšā ar metālu atspīdēja kaut kāda mehānisma paliekas.

Belijs un Polujanovs, kas bija iespīdinājuši bedrē, saskatījās.

- Konkistadors, - Fjodors sacīja. - Kāds to uzspridzinājis.

- Tas nozīmē, ka dzīve Stumbrā turpinās, - klusi sacīja Kostrovs. - Un pēc tiem pašiem likumiem, kas tika noteikti agrāk. Mums jāgaida viss, pat tikšanās ar aizvainotiem “hronoķirurgiem”.

- Nu, tas ir maz ticams ka ar "hronoķirurgiem", - Belijs nepiekrita, -  bet ar mūsu draugiem, "sanitāriem" gan.

Pārvarējuši radušos šķērsli, grupa nokļuva samērā līdzenā vietā un izgāja zālē ar hronomembrānas cauruli, ko tradicionāli sauc par liftu.

Zāle spēcīgi smirdēja pēc sadedzinātas plastmasas, un tās centrā caurules vietā rēgojās dziļa sešmetrīga piltuve. Lifts bija beidzis pastāvēt, to iznīcināja sprādziens.

Tagad visi trīs apmainījās saprotošiem skatieniem. Pa Stumbru brīvi vazājās ienaidnieki un cītīgi iznīcināja hronopaātrinātāja iekārtas. Bet tieši šis apstāklis iekrāsoja notiekošo optimistiskā tonī.

- Stumbrs nav miris! - Fjodors skaļi izteica vispārējo ideju. - Tas joprojām elpo. Nu, vismaz atsevišķas dzīvības atbalsta sistēmas. Nedzīvai ēkai nav nepieciešama papildu iznīcināšana.

- Paša, - Belijs pasauca, bet rācija klusēja, sienas pilnībā ekranēja radioviļņus.

- Ko darīsim?

- Atgriezīsimies.

- Varbūt varam mēģināt iziet iekšā pagalmā, paskatīties, kas tur ir? - ieteica Ivans.