Slēptuve

Izlūku vienība atkal virzījās uz priekšu un drīz nonāca līdz vietai, kur dzeloņastes bija izdarījuši briesmīgo triecienu. Meža klajumiņš bija izraibināts ar trīs asis platām bedrēm, četru asu dziļumā, un zeme šajās vietās kļuvusi šķidra kā ūdens, pamesta uz augšu, tā arī sastinga. Vladejs saskaitīja vienpadsmit šļakstus, kas ķēdē iegāja mežā, tad uz zāles atrada asiņu pēdas un apstājās, pamādams Petrjanam uz salauztajiem krūmiem:

- Dzeloņastes šāva ne velti.

- Medvjani, - mednieks atbildot saprotoši palocīja galvu, paostīja, ieskatījās zālē un krūmos. Viņš ienira biezoknī un atgriezās ar pusotru pēdu garu spīdīgu nūju, kuras galos bija iegravēti dīvaini hieroglifi: 2301.

- Nav neviena, medvjani vienmēr aiznes savus ievainotos radiniekus, bet Lohs stāstīja, ka no šīm nūjām medvjani šauj degošas bultas, kas caurdur pat akmeni.

Vladejs bija dzirdējis Loha stāstus, taču tiem maz ticēja.

Krūmos nošalkoja, no zem spalvoto paparžu lapām paskatījās mirdzošas acu pērlītes un pazuda, pamanot cilvēkus. Čūskeži parasti nebaidījās no cilvēkiem, bet šis skaidri bija nobijies. Vladejs atkal ieklausījās dabas garos, driādu un najādu čukstos, lapotnes un zāļu elpā un, stingstot bailēs, saprata, ka viņus vēro nevis medvjanu ģimene, bet gan kāds milzīgs, spēcīgs, drūms, svešs un briesmīgs, vienlaikus dzīvs un nedzīvs. Bet pats galvenais, redzot īpašā maģiskā veidā trīs rossinus no attāluma, caur kokiem un krūmiem, šis necilvēcīgais nezvērs bija ievainots un, lai arī nelūdza palīdzību, dīvainā veidā skaidri lika saprast, ka gaida kādu. Lai gan varēja būt, ka viņš sauc savējos. Vladejs vienkārši dzirdēja viņa domu tēlus.

- Nogriezies pa kreisi, - jaunais volhvs izmeta, noņemot loku un izvelkot bultu, - Jasena, tu man sekosi desmit soļu attālumā, piesegsi muguru.

Negaidot nekādus iebildumus, Vladejs paslīdēja zem egles zara un šķiet izšķīda biezā meža biezoknī, kuru vairāk nekā simts gadsimtus nebija skārusi cilvēka roka. Tādā pašā veidā, klusi un elastīgi, volhva pavadoņi sekoja viņam.

Rossini kopš bērnības bija pieraduši pie visnegaidītākajām briesmām. Drosmi, nosvērtību un gatavību sastapt noslēpumainas parādības, viņi uzņēma līdz ar mātes pienu. Nē, viņi, protams, prata brīnīties un apbrīnot, kā arī priecāties par pasaules burvīgo skaistumu un vienkāršību, taču viņu pārsteigums reti pārvērtās bailēs un nepiesaistīja negatīvas emocijas. Kas attiecas uz veduniem, volhviem, burvjiem un magiem, tie spēja paredzēt gandrīz visu veidu briesmas un nākotni, kaut arī zemapziņas uztveres līmenī. Vladejs, ejot pa svešinieka mentālo smaržu, jau zināja, ka tas viņiem nespēs kaitēt.

Sākumā viņi to noturēja par melnu klinti, kuru ieskāva koki, salauzti kā salmiņi. Tad, apkatījuši no visām pusēm, viņi saprata, ka tas ir gigantisks, vai nu akmens, vai metāla zvērs, kas nokritis uz sāniem. Zvēram trūka galvas, bet bija rumpis, skausts un spēcīgas, kā sviras, kājas ar apaļiem nagiem kā zirgam, vārāmā katla lielumā. Tas izskatījās kā kentaurs, kas iekusis dīvainās zemes un kūdras šļakatās. Bet šis dzelzs kentaurs šeit nebija galvenais. Tieši zem viņa kājas gulēja arī puslīdz noslīcis zemē, kas bija kļuvusi šķidra un sasalusi kā darva, drausmīgs melns cilvēks ar gludu seju un vienu, vāji mirdzošu, garu, horizontālu acs spraugu. Viņš raudzījās uz rossiniem ar drūmu vienaldzību, bet bez draudiem, un bija jūtams, ka viņš gaida kādu citu. Jebkurā gadījumā melnais jātnieks, kuru pie zemes bija piespiedis viņa nokritušais bezgalvainais zirgs, par izlūkiem neinteresējas.

- Kas tu esi? - jautāja Vlads, tuvodamies, nepievēršot uzmanību Jasenas izbiedētajiem izsaucieniem.

Acu mirdzums uz milža pieres (pat guļot uz sāniem, viņš bija divreiz augstāks par garo jaunieti) uz mirkli pastiprinājās. Vladejs sajuta nāvīgas skumjas, tirpšanu zem galvaskausa, muskuļu raustīšanos uz sejas, spiedienu uz sirdi. Viņš pakāpās atpakaļ, bet tūlīt atkal tuvojās.

- Kas tu esi?

Acs uz melnā cilvēka pieres gandrīz nodzisa, it kā viņš būtu zaudējis samaņu. Pazuda arī nepatīkamās sajūtas, kuras piedzīvoja jaunais volhvs.

- Viņš ir ievainots, - Vladejs paskaidroja saviem biedriem, atkāpjoties zem izdzīvojušā alkšņa lapotnes. - Gandrīz miris. Iespējams, ar viņu cīnījās perunci.

- Bet dzeloņastes un viņš pats ir Kalna iemītnieki! - Jasena iesaucās. - Kāpēc viņiem būtu jākaro savā starpā?

- Nezinu.

- Ko darīsim? - Petrjans atskatījās pār plecu. Bija acīmredzams, ka mežā notikušī asinspirts viņu pārāk nesatrauc.

- Kamēr dzeloņastes riņķo virs kalna, mēs turp nedosimies. Mēģināsim tuvoties no otras puses, kur mežs gandrīz pietuvojas Kalna nogāzei.

- Bet kā tad ar to pēdām, kuri gāja mums pa priekšu?

- Ja viņi izdzīvoja, mēs tos satiksim Kalnā. Tagad ēdīsim pusdienas.

- Tikai ne jau šeit, blakus ... šim, - ātri sacīja Jasena, nervozi nolaizīdama lūpas. - Es baidos no viņa.