Slēptuve

Valetovs norādīja uz blīvo pamežu, un tūlīt tur sašūpojās zari, no krūmiem iznāca divas pinkainas figūras, un apstājās. Viņi atradās tikai trīs simtu metru attālumā, cilvēki labi izšķīra negaidītos viesus.

Pēc izskata viņi ļoti līdzinājās uz pakalkājām stāvošiem lāčiem. Bet, pirmkārt, viņiem nebija mataini, bet gludi purni, priekšējās ķepas bez apmatojuma, un, otrkārt, viņi valkāja kaut ko līdzīgu ādas priekšautiem, kas aizsargā vēderus un kājas-ķepas līdz ceļgaliem.

- Paskaties, kas viņiem ir ķepās ... - čukstēja Taja.

Priekškājās lāči turēja nūjas, kas mirdzēja ar blāvu metālisku spīdumu.

- Nav brīnums, - norūca Ruzajevs. - Vienkārši šeit ir Ursus sapiens, saprātīgi lāči. Cilvēku, iespējams, nav, tāpēc niša tika piepildīta ar brūnajiem medus mīļotājiem.

It kā atbildot uz viņa vārdiem, viens no pseidolāčiem dzeltenā priekšautā pacēla nūju un pavicināja to virs galvas no labās uz kreiso. Tad viņš nolaida nūju un izdarīja pilnīgi cilvēcīgu žestu: viņš pakratīja garu purna priekšā izstieptu pirkstu. Žests varēja nozīmēt jebko, taču lielākā daļa desantnieku uzskatīja, ka saprātīgais zvērs viņiem iesaka nestaigāt Stumbra tuvumā.

- Ko darīsim? - Ivašura ātri vaicāja. - Ja tie ir aborigēni, mums ir jāsadraudzējas ar viņiem. Kas zina, cik ilgi mēs pavadīsim šajās vietās.

- Es aiziešu pie viņiem, - teica Ruzajevs. Bet, tiklīdz viņš spēra soli uz priekšu, lāči pazuda. Krūmi sakustējās, un tas arī bija viss.

- Citu reizi, - teica Pāvels. - Mūs iemeta interesantā pasaulē, desantnieki. Zaļas pļavas, meži, upes, klusums, tīra ekoloģija ... un inteliģentu lāču civilizācija. Sāksim pierast... - Viņš nepabeidza.

Vietā, kur pazuda abi lāči mežā nopikēja esperu eskadra. Uzliesmoja zibens spērieni, caurdurot kokus. No turienes atskanēja svilpjoši šņācoši, neskaidri triecieni, tad viss apklusa. Bars pariņķoja virs meža, tad atgriezās, lēnām aplidoja ap sastingušajiem, ieročus satvērušajiem cilvēkiem, un atkal uzkāpa debesīs, zem mākoņu spalvām.

- Vai tiešām viņi ... tos nogalināja? - čukstēja Taja.

- Dīvaini, - nomurmināja  sakoncentrējies Ivašura. - Kāpēc esperi viņiem uzbruka? Galu galā lāči nerada nekādas briesmas. Mēs esam bīstamāki par viņiem.

Neviens viņam neatbildēja. Visiem noskaņojums kritās. Apkārtējā pasaule bija šķietami klusa, mierīga un skaista, taču tajā pastāvēja vardarbība un nāve, un tā bija saistīta ar Stumbra kalnu.

- Ejam, - Belijs ieteica, pamājot ar roku. - Es atradu ieeju. Lai gan, varbūt labāk sadalīsimies? Daži lai paliek šeit, un divi vai trīs dosies izlūkos.

- Es palikšu, - Valetovs rīkles balsī atsaucās, pagāja malā, apsēdās zālē, bet pēc tam apgūlās uz muguras.

- Paliec tu arī, - Ivans pieklusināja balsi, apskāvis Taju.

- Bet tu?

- Es iešu izlūkos.

- Labi, - Ivašura pamāja ar galvu. - ies Ivans, Griša un ...

- Es, - Polujanovs pacēla roku.

Ždanovs, acis piemiedzis, paskatījās uz Ivašuru un pasmaidīja.

- Lai iet, es paklaiņošu apkārt, tepat netālu.

Izlūkošanas grupa bez īpašām atvadām iegāja milzīgajā izlūzumā, Stumbra sienas pārrāvumā, kas bija melns ar mirdzošām sudrabainām svītrām, un pazuda no redzesloka. Taja kādu laiku ielūkojās ejas tumsā, klausījās atnākošās skaņas, tad aizgāja un apsēdās blakus Ruzajevam.

- Bet es pagaidām aiziešu turp, - Pāvels pamāja uz mežu, - Paskatīšos.

- Paņem Mihailu, - Ivašura ieteica.

- Nē, vienam parocīgāk. Ja kaut kas notiek, dodiet signālu.

Viņš izgāja pāri pļavai līdz meža malai, tur parakņājās zālē un pazuda krūmos. Un kļuva pilnīgi kluss.

3. nodaļa

Vladejs sajuta briesmas vienlaikus ar Jasenu, pat pirms tās ieguva konkrētas formas. Viņš apstājās, brīdinoši pacēlis roku, paskatījās apkārt, sastapa meitenes skatienu:

- Kāds mūs vēro.

Jasena pamāja, ieklausījās sevī un ar pirkstu parādīja vispirms uz sāniem, tad uz debesīm. Tas nozīmēja, ka viņus vēro no divām pusēm un dažādi. Acis biezoknī noskatījās, ja ne laipni, tad bez draudiem un ļaunprātības, bet skatiens no debesīm, ko slēpa lapotne, bija jūtami drūms un nežēlīgs. Tie varēja būt vai nu grifoni, kas barojās ne tikai ar sprāgoņām, bet arī ar dzīvu gaļu, vai Perunci-dzeloņastes, no kuriem brīdināja Rods.

Vladejs iegāja viszinības transā un ieraudzīja četras melnas bultas virs meža, kas izsauca dvēseli stindzinošas šausmas. Viņš pasteidzās aizvērt sevi un savus biedrus ar neredzamības čaulu un, iespējams, to izdarīja laikā. Dzeloņastes, kas riņķo virs meža un Dievu kalna, līdz kuram bija ne vairāk kā pusotra jūdze, pēkšņi ienira tālu uz sāniem un ietrieca zemē nāvējošas liesmas. No tālienes atskanēja šņācoši svilpieni kā pātagas cirtieni: ššahh - ššahh - ššahh ... tad viss apklusa.

Vladejs noslaucīja sviedrus no pieres, viegli pasmaidīja par Jasenas pieskārienu:

- Viss labi, viņi mūs nepamanīja.

- Kas? - Petrjans nesaprata.

- Perunci, Kalna sargi. Rods brīdināja, ka no viņiem jābaidās.

- Bet es jūtu vēl kādu citu, - Jasena karsti nočukstēja, palūkodamās apkārt.

- Tie ir tikai medvjani, - Vladejs pārliecinoši atmeta. - Viņi mūs neaiztiks.