Slēptuve

"Paldies", - ar domu atbildēja UASS direktors, pacēlies no zemes un atbīdīdams pārsteiguma apdullināto piecu otro miesassargu izstieptās rokas.

Puiši tomēr uzreiz nāca pie prāta un prasmīgi veica nezināmo "draugu" meklēšanu, kas slēpās tuvumā, neaizmirstot piesegt Kostrovu, nevienu neatrada un izsauca palīdzību. Pēc pusstundas Kostrovs ienāca kabinetā un ziņoja par notikušo komisāram-divi Tarantīno. Nenoklausījies līdz galam pēdējā līdzjūtības apliecinājumus un karstos apgalvojumus, ka  "nekavējoties rīkosies", viņš vienkārši iesniedza raportu Aviācijas un kosmosa spēku administratīvajai komisijai par jaunieceltā Eirāzijas kontinenta drošības dienesta komisāra-divi nepilnīgu dienesta atbilstību.

***

Uzbrukums UASS direktoram netika darīts zināms plašai publikai un neietekmēja notikumus, kas risinājās ap bijušā hronokvantu paātrinātāja ēku.

Ar Eirāzijas Noijona Drošības padomes lēmumu tika steidzami izveidota piecu cilvēku, driošības dienesta profesionāļu, komanda, kurā bija Fjodors Polujanovs un Igors Maričs, lai novērtētu hronopaātrinātāja stāvokli. Grigorijs Belijs, drošības grifs, tuvcīņas meistars, netika iekļauts grupā, jo bija pazudis. Pēc viņa nosūtītie ierēdņi atgriezās tukšā. Viņš neparādījās ne pie sievas, ne bērniem, ne radiniekiem.

Izlūkošanas grupas ekipēšana neaizņēma daudz laika. Jau otrajā dienā grupa bija gatava ieiet ēkā, kas no attāluma izskatījās kā apbrīnojama vēja bumba, dīvains dadža zieds, vai laikā sastindzis sprādziens. Visi pieci pārbaudīja skafandru komplektāciju, kas cilvēkus pārvērta par nezināmām dinozauriem līdzīgām radībām, bet spēja pasargāt no jebkāda veida starojuma un pat no hronoputām, iepazinās ar skafandru inkiem, kuri kontrolēja visas viņu sistēmas un ieročus, kā arī vienojās par savstarpēju drošības sistēmu ikvienam un kustības metodi.

Polujanovs bija nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka komplektā ietilpst ingravs - jostas antigravitācijas ģenerators, kas ne tikai noņem slodzes presi (skafandrs ar visiem piekāršļiem svēra aptuveni simt divdesmit kilogramus), bet arī spēj īpašnieku pacelt līdz kilometra augstumam. Atklājās arī dažas citas detaļas, liekot viņam kasīt pakausi, un Fjodors beidzot nopietni sāka pārdomāt Grigorija vārdus, tuvojoties atminējumam, biedējoši vienkāršam un acīmredzamam. Galu galā neizturējas un sazinājās ar Beliju, izmantojot tranš-rāciju:

- Sveiks, bēgli. Tu esi tālu?

- Blakus. Gatavoju trešo grupu, kas sekos jums. Satiksimies ēkā.

- Kāpēc trešo? Otro taču!

- Otro gatavo "sanitāri". Pēc Mariča signāla tā uzbruks jūsu komandai, bet viņš pēc tam sastāstīs kādu briesmīgu stāstu, kas kalpos par pamatu Stumbra iznīcināšanai. Vēro inženieri ar četrām acīm, ka neiešauj tev mugurā.

- Mums tika sadoti superskafandri...

- Pret "stīgu" "gloku" tā ir olu čaumala. Ko tu gribēji pateikt? Kaut kas noticis? Kāpēc ne pēc grafika?

- Griša, nosauc, lūdzu, Bulgārijas galvaspilsētu, un kā sauc šīs valsts iedzīvotājus?

- Sofija un bulgāri.

- Bet šeit Bulgārijas galvaspilsēta - Zlata Brjaga un vietējie sevi dēvē par bulgāriešiem!

- Ko, vai ta beidzot pieleca?

Fjodors skaļi norija siekalas, pateicoties skafandram par to, ka tas bija necaurspīdīgs un nedeva iespēju redzēt viņa seju.

- Tātad tā ir ... taisnība?!

- i-jes, mans draugs. Mēs abi iekritām nepareizajā laika Zarā! Jā, šeit dzīvo visi tie, kas mūs nosūtīja Stumbrā, ir Stumbrs, ir zinātnieks, kurš realizēja hronourbšanas ideju, un pat mana sieva un bērni! - Belijs iesmējās. - Bet fakts ir tāds, ka man nekad nav bijis ne sievas, ne bērnu! Vai vari uztvert atšķirību? Kad es to uzzināju, apstulbu!

- Bet tad jau... mūs sūtīja ... un kā tad Ždanovs?

- Tas nozīmē, Fedja, ka ir daudz Laika Zaru ar planētām, kuru nosaukums ir Zeme, ar gandrīz absolūti līdzīgiem dzīves apstākļiem, un katrā Zarā tika nolemts iesūtīt Stumbrā desanta grupas, lai atslēgtu...

- Lai saglabātu.

- Nu, vai saglabātu Stumbru.

- Kāpēc tad mēs nesastapāmies ar tām grupām ... ar saviem dublikātiem ... tur, Stumbrā?

- Un kurš tev teica, ka tas pastāv vienā eksemplārā?

Polujanovs sajuta vājumu kājās un viņam bija jāapsēžas uz soliņa Pārvaldes bāzes parkā, kur grupa gatavojās reidam.

- Nesaprotu! Ir likumi ...

- Parunā ar Zlatkovu. Šis darbonis ne reizi vien ir apdomājis laika būtību un Visuma uzbūvi, viņam ir oriģinālas idejas. Līdz saziņai, draugs. Starp citu, saziņai ar mani nemaz nav jāievēro piesardzības pasākumi, vietējās tranš-rācijas nebaidās no noklausīšanās un pelengācijas.

Ar klusu dubultu zvaniņu Belija domu balss izzuda ētera klusumā, savienojums tika pārtraukts.

Polujanovs saprata, ka viņu vēro ne tikai "sanitāri", bet arī Romašina ļaudis, un viņam, neraugoties uz apjukumu galvā, uz brīdi kļuva vieglāk.

5. nodaļa