SOLARIS

Savā precīzajā, ļoti sīkajā, tomēr salasā­majā rokrakstā Gibariāns bija uzmetis:

«Ann. Solar. Vol. I Anex, arī: Mesendžera Vot. Separat.[2] f. lietā; Ravincera «Mazais Apokrifs».»

Tas bija viss, neviena vārda vairāk. Varēja manīt, ka zīmīte rakstīta steigā. Vai tā bija kāda svarīga ziņa? Kad viņš to uzrakstīja? Nodomāju, ka iespējami ātrāk jānokļūst bib­liotēkā. Šo solāristikas pirmās gadagrāmatas pielikumu pazinu, pareizāk, zināju, ka tāds eksistē, taču nekad vēl netiku to redzējis, tam bija tīri vēsturiska vērtība. Toties ne par Ra- vinceru, ne par viņa «Mazo Apokrifu» nekad nebiju pat dzirdējis.

Ko darīt?

Biju nokavējis jau stundas ceturksni. Stā­vēdams pie durvīm, vēlreiz apskatīju visu is­tabu. Tikai tagad pamanīju pie sienas state­niski piestiprinātu saliekamu gultu, jo to aiz­sedza atritināta Solāris karte. Aiz kartes kaut kas karājās. Tas bija portatīvs magnetofons futrālī. Izņēmu aparātu un iebāzu kabatā, so­miņu pakāru vecajā vietā. Skaitītājs rādīja, ka gandrīz visa lenta jau izmantota.

Vēl kādu sekundi pastāvēju ar aizvērtām acīm pie durvīm, saspringti ieklausīdamies ārpusē valdošajā klusumā. Ne skaņas. Atda­rīju durvis, kā melns dobums pavērās gaite­nis, tikai tagad noņēmu tumšās brilles un ieraudzīju vāju, no griestiem plūstošu gaismu. Aizvēru durvis un devos pa kreisi, uz radio­stacijas pusi.

Apaļā kamera, no kuras kā riteņa spieķi uz visām pusēm atzarojās koridori, bija tepat klāt, kad, iedams garām kādai šaurai sānejai, kas, liekas, veda uz dušas telpām, ieraudzīju lielu, neskaidru, puskrēslā izplūstošu figūru.

Apstājos kā pienaglots. Uz manu pusi ne­steidzīgā pīles gaitā nāca milzīga Nēģeriete. Atspīdēja viņas acu baltumi, un gandrīz vien­laicīgi izdzirdu basu kāju plakšķus. Viņas vienīgais apģērba gabals bija dzeltenīgi spī­doši, it kā no salmiem pīti brunči; viņai bija varenas, noļukušas krūtis, bet melno roku augšdelmi līdzinājās normāla cilvēka gur­niem; cilājot ziloņveida kājas, pat nepaskatī­jusies uz manu pusi, viņa pagāja garām viena metra atstatumā — kā milzīga akmens laik­meta skulptūra, kādas gadās redzēt antropo­loģiskos muzejos. Tur, kur koridors meta līkumu, Nēģeriete apstājās pie Gibariāna ka­bīnes durvīm. Tās atverot, viņu apspīdēja spilgta gaisma, kas dega istabā. Durvis klusu aizvērās, un es paliku viens. Ar labo roku sa­tvēru kreisās delnu un saspiedu no visa spēka — pat kauli nokrakstēja. Neapzinīgi paskatī­jos apkārt. Kas notika? Kas tas bija? Tik pēk­šņi, kā belzienu saņēmis, atcerējos Snauta brīdinājumu. Ko tas varēja nozīmēt? Kas bija šī spokainā Afrodīte? No kurienes tā radās?

Spēru vienu, tikai vienu soli uz Gibariāna kabīnes pusi un sastingu. Pārāk labi zināju, ka iekšā neiešu. Ar ieplestām nāsīm tvarstīju gaisu. Kaut kas nesaskanēja, kaut kas nebija tā, kā vajadzētu … — ahā! Instinktīvi mek­lēju viņas sviedru aso, pretīgo smaku, bet neko nejutu pat tad, kad mūs šķīra tikai viens solis.

Nezinu, cik ilgi stāvēju, atspiedies pret sie­nas auksto metālu. Staciju piepildīja klusums, un vienīgā dzirdamā skaņa bija klimatizāci- jas ierīču vienmuļā, tālā dūkoņa.

Vieglītēm papliķēju sev seju un lēnām de­vos uz radiostaciju. Kad nospiedu rokturi, izdzirdu spalgu balsi:

—    Kas tur ir?

—    Es, Kelvins.

Snauts sēdēja pie gaida starp alumīnija kārbu kaudzi un raidītāja pulti un tieši no bundžas ēda gaļas konservus. Nezinu, kāpēc viņš par dzīvokli bija izvēlējies radiostaciju. Stāvēju pie durvīm, truli vērodams viņa žokļu vienmērīgo kustību, un piepeši sajutu, cik ļoti esmu izsalcis. Piegāju pie plauktiem, trauku kaudzē sameklēju relatīvi vistīrāko šķīvi un apsēdos Snautam pretī. Kādu laiku ēdām klusējot, tad Snauts piecēlās, izņēma no sienas skapīša termosu un ielēja mums pa glāzei karsta buljona. Novietodams termosu uz grīdas — uz galdiņa vairs nebija vietas —, viņš jautāja:

-— Sartoriusu redzēji?

—    Nē. Kur viņš ir?

—    Augšā.

Augšstāvā bija laboratorija. Turpinājām klusuciešot ēst, līdz sāka skrapstēt iztukšotās kārbas skārds. Radiostacijā valdīja nakts. Logs bija cieši aizsegts no ārpuses, pie gries­tiem dega četri apaļi gaismekļi. To atspulgs trīcēja raidītāja plastmasas apvalkā.

Snauta vaigu kaulus apspīlēja sarkanām dzīsliņām izraibināta āda. Tagad viņš bija uz­vilcis melnu, brīvi krītošu, noplukušu svīteri.

—   Vai ar tevi kaut kas notika? —- Snauts jautāja.

—    Nē. Bet kas ar mani varēja notikt?

—    Tu esi nosvīdis.

Pārvilku ar roku pār pieri. Tiešām — biju gluži slapjš no sviedriem; tā laikam bija reakcija pēc nesenā satricinājuma. Snauts pē­tījoši skatījās manī. Varbūt pateikt viņam?

Vēlējos, lai viņš man vairāk uzticas. Kurš ar kuru te rotaļājas, un kas tā ir par spēli?

—    Karsti, — es teicu. — Biju domājis, ka klimatizācijas ierīces pie jums strādā labāk.

—    Pēc kādas stundas būs normāli. Vai esi pārliecināts, ka tas tikai no karstuma? — viņš man uzmeta skatienu.

Cītīgi gremoju, nelikdamies par viņu ne zinis.

—    Ko tu tagad taisies darīt? — viņš bei­dzot jautāja, kad bijām paēduši.

Visus traukus un tukšās kārbas viņš sa­grūda mazgātavā un atgriezās savā krēslā.