SOLARIS

Es sēdēju, bet meitenes pleci balstījās pret maniem ceļgaliem, viņas mati glāstīja manu nekustīgo roku, tā sēdējām gandrīz nekusto­ties. Pāris reižu nemanāmi ielūkojos pulk­stenī. Pagāja pusstunda, un miega zālēm jau vajadzēja iedarboties. Hareja kaut ko klusī­tēm nomurmināja.

—- Ko tu saki? — es jautāju, bet viņa neat­bildēja.

Uzskatīju to par augošas miegainības pazī­mi, kaut gan, godīgi sakot, dvēseles dziļumos šaubījos, ka zāles iedarbosies. Kāpēc? Arī uz šo jautājumu neatradu atbildi, visdrīzāk tāpēc, ka mana viltība bija pārāk vienkārša.

Maz pamazām viņas galva noslīga uz ma­niem ceļgaliem, tumšie mati pilnīgi apsedza seju, viņa vienmērīgi elpoja kā cilvēks miegā. Pieliecos, lai aiznestu Hareju uz gultu. Pie­peši viņa, neatverot acis, viegli parāva mani aiz matiem un skaļi iespurdzās.

Es sastingu, bet viņa pilnā kaklā jautri smējās. Piemiegusi acis, Hareja vēroja mani ar naivu un reizē viltīgu sejas izteiksmi. Sē­dēju nedabiski stīvs, apstulbis un bezpalīdzīgs, bet Hareja iesprauslojās vēlreiz, pieglauda seju manai rokai un apklusa.

—    Kādēļ tu smejies? — es jautāju kokainā balsī.

Tā pati mazliet nemierīgā domu izteiksme atplaiksnījās viņas sejā. Redzēju, ka Hareja grib būt godīga. Viņa uzsita ar pirkstu pa savu mazo degunu un beidzot ar nopūtu sacīja:

—    Pati nezinu.

Šais vārdos skanēja neviltots pārsteigums.

—    Es uzvedos idiotiski, vai ne? — viņa iesāka. — Tas man uzreiz kaut kā … bet tu arī neesi labāks: sēdi piepūties kā. .. kā Pelviss…

—    Kā kas? — es pārjautāju, jo man izlikās, ka slikti dzirdu.

—    Kā Pelviss, tu taču zini, tas resnais …

Nav nekādu šaubu, ka Hareja nevarēja pa­zīt Pelvisu, ne arī dzirdēt par to no manis — vienkārši tāpēc, ka no savas ekspedīcijas viņš atgriezās vairāk nekā trīs gadus pēc viņas nāves. Arī es līdz tam Pelvisu nepazinu un ne­zināju, ka viņam piemīt neciešams paradums, vadot Institūta sanāksmes, vilkt tās garumā līdz bezgalībai. Pareizāk, viņu sauca Pelle Viliss, no kā arī radās saīsinātā palama, ko tāpat nezināju pirms viņa atgriešanās.

Hareja atbalstīja elkoņus uz maniem ceļ­galiem un skatījās man sejā. Satvēru viņas rokas un lēnām virzīju savus pirkstus uz aug­šu, pāri pleciem, kamēr tie gandrīz savieno­jās uz viņas kailā, pulsējošā kakla pamatnes. Galu galā tas varēja būt arī glāsts, un, sprie­žot pēc viņas skatiena, viņa to nemaz citādi neuztvēra. Īstenībā es gribēju pārliecināties par to, ka viņai ir parasts, silts, cilvēcisks ķermenis un ka tas slēpj sevī muskuļus, kau­lus un locītavas. Skatoties viņas mierīgajās acīs, sajutu briesmīgu vēlēšanos strauji sa­spiest pirkstus.

Jau gandrīz to izdarīju, kad pēkšņi atcerē­jos Snauta asiņainās rokas un palaidu viņu vaļā.

—    Kā tu skaties … — viņa mierīgi teica.

Man tā dauzījās sirds, ka nebiju spējīgs at­bildēt. Uz mirkli pievēru plakstus.

Man pēkšņi radās rīcības plāns, pilnīgi skaidrs no sākuma līdz beigām, ar visām de­taļām. Nezaudējot ne mirkli, piecēlos no krēsla.

—   Man jāiet, Harej, — sacīju, — bet, jātu ļoti vēlies, tad vari nākt līdzi.

—    Labi.

Viņa pielēca kājās.

—    Kāpēc tev basas kājas? — es jautāju, pieiedams pie skapja un no daudzkrāsaina­jiem kombinezoniem izvēlēdamies divus, sev un viņai.

—   Nezinu… būšu tupelītes kaut kur aiz­mirsusi … — viņa nedroši sacīja.

Es izlikos nedzirdam.

—    Kleita jānovelk nost, lai šo te dabūtu mugurā, tev būs jāizģērbjas.

—    Kombinezons? … Kāpēc? — viņa jau­tāja, uzreiz ķerdamās pie kleitas, bet te at­klājās kaut kas dīvains: kleitu nevarēja no­vilkt, jo tai nebija nevienas aizdares. Sarka­nās pogas vidū kalpoja kā izrotājums. Nebija ne sprādzes, ne rāvējslēdža, ne kā cita. Ha­reja samulsusi smaidīja. Izlikdamies, ka tā ir visparastākā lieta pasaulē, ar skalpeļveida no grīdas paceltu instrumentu pārgriezu drēbi tur, kur mugurpusē beidzās dekoltē. Tagad viņa varēja novilkt kleitu pār galvu. Kombi­nezons bija mazliet par lielu,

—    Lidosim?… Un tu arī? — viņa taujāja, kad abi, jau saģērbušies, atstājām istabu. Pa­māju tikai ar galvu. Šausmīgi baidījos, ka sastapsim Snautu, tomēr gaitenis uz lidlauku bija tukšs, bet radiostacijas durvis, kurām nācās iet garām, aizvērtas.

Stacijā joprojām valdīja nāves klusums. Hareja vēroja, kā es ar mazu elektrisku vago­neti izripināju no vidusnodalījuma raķeti. Pēc kārtas pārbaudīju mikroreaktora, tālvadāmās stūres iekārtas un sprauslu stāvokli, tad ar starta vagonetes palīdzību novietoju raķeti uz starta diska apaļās plaknes, kas atradās zem kupola centrālās piltuves, iepriekš aizvācis no turienes tukšo konteineru.