SOLARIS

Viņš runāja pavisam nopietni, sabāzis ro­kas kabatās, neredzošu skatienu pievērsis is­tabas kaktam. Sarkanā saule jau nogrima aiz apvāršņa, un krēpj ainās viļņu galotnes izkusa tintes melnajā tuksnesī. Debess kvēloja. Pāri šim divkrāsainajam, neizsakāmi drūmajam plašumam peldēja mākoņi ar violetām ap­malēm.

—    Tātad gribi mukt? Vai varbūt ne? Vēl ne?

Snauts pasmīnēja:

—    Nesalaužamais iekarotāj … neesi vēl to pa īstam nobaudījis, citādi tu tā neuzstātos. Runa nav par to, ko gribi, bet par to, kas ir iespējams.

—    Kas?

—    Tieši to es nezinu.

—    Tātad paliekam šeit? Tu domā, ka atradīsies līdzeklis …

Viņš paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda.

—   Kas zina. Varbūt tas atmaksāsies, — viņš beidzot teica. — Par viņu laikam neuzzināsim neko, bet varbūt par mums …

Snauts novērsās, paņēma savus papīrus un izgāja. Gribēju viņu aizturēt, bet pār pavēr­tajām lūpām nenāca ne skaņa. Nevarēju neko pasākt, atlika vienīgi gaidīt. Piegāju pie loga un skatījos uz asinsmelno okeānu, to tikpat kā neredzēdams. Man iešāvās prātā, ka va­rētu ieslēgties kādā no raķetēm lidlaukā, taču es nopietni par to nedomāju, tas bija pārāk muļķīgi; agri vai vēlu man taču vajadzētu iznākt ārā. Apsēdos pie loga un izņēmu grā­matu, ko man bija iedevis Snauts. Gaismas vēl pietika, lappuses sārtojās, visa istaba sar­kani kvēloja.

Otons Ravincers, filozofijas maģistrs, šai grāmatā sakopojis materiālus, kuru vērtība bija neapstrīdama. Katrai zinātnei allaž iet līdzi pseidozinātne, tās dīvaina refrakcija zi­nāma tipa intelektos; astronomijai ir sava ka­rikatūra — astroloģija, ķīmijai savā laikā tāda bija alķīmija, un saprotams, ka solāris­tikas dzimšanu pavadīja īsts briesmonīgu domu vulkāna izvirdums; Ravincera grāmata saturēja tieši šāda tipa garīgo barību, kaut gan godīgi jāatzīst, ka ievadā grāmatas autors norobežojās no visa šī raibā jūkļa. Viņš vien­kārši, un ne bez pamata, uzskatīja, ka šāds krājums var kļūt par vērtīgu laikmeta doku­mentu — kā vēsturniekam, tā arī zinātnes psihologam.

Bertona ziņojums grāmatā ieņēma goda vietu. Tas sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā daļa bija kuģa žurnāla kopija, ļoti lakoniska.

No pulksten četrpadsmitiem līdz sešpa­dsmitiem četrdesmit pēc ekspedīcijas nosacītā laika nekas nenotika, piezīmes bija lakonis­kas un negatīvas.

«Augstums 1000 — vai 1200 — vai 800 mefru — nekas nav pamanīts okeāns tukšs.» Tas atkārtojās vairākas reizes.

— Pēc tam — 16.40: «Kāpj sārta migla. Redzamība 700 metru. Okeāns tukšs.»

17.00: «Migla sabiezē, klusums, redzamība 400 metri, skaidrojas. Nolaižos uz 200.»

17.20: «Esmu miglā. Augstums 200. Redza­mība 20—40 metri. Bezvējš. Paceļos uz 400.»

17.45: «Augstums 500. Miglas blāķis līdz apvārsnim. Miglā — piltuvveida plaisas, caur kurām redzama okeāna virsma. Tur kaut kas notiek. Mēģinu iekļūt vienā no šīm piltuvēm.»

17.52: «Redzu kaut ko līdzīgu ūdensvirpu- lim — izšļāc dzeltenas putas. Miglas sienas ielenkumā. Augstums 100. Nolaižos uz 20.»

Ar to Bertona ieraksti kuģa žurnālā izbei­dzās. Ziņojuma turpinājumu sastādīja izraksts no viņa slimības vēstures vai, pareizāk sakot, tas bija Bertona diktētās liecības teksts ar iestarpinātiem komisijas locekļu jautājumiem.