SOLARIS

—    Vārdu sakot, te nav sevī noslēgta iedar- bes cikla ar koriģējošu atgriezenisko saiti, kā to apzīmētu doktors Snauts, — es piezī­mēju. — Un kas no tā izriet?

—    Tikai tas, ka eksperimentam tas būtu bijis … brāķis, kaut kādā citā sakarībā neti­cams. Okeāns ir … precīzs. Tas liek sevi ma­nīt kaut vai dubultīgajā F būtņu konstrukcijā. Līdz zināmai robežai tās uzvedas tā, kā uzves­tos īstenībā … īstie …

Viņš nevarēja izķepuroties.

—    Oriģināli, — Snauts žigli pateica priekšā.

—    Jā, oriģināli. Bet, kad situācija pār­sniedz vidēja … ē … oriģināla normālās iespējas, F būtnei it kā «izslēdzas apziņa» un sākas pilnīgi cita darbība, kas nav raksturīga cilvēkiem…

—    Tas tiesa, — es teicu, — bet tādējādi mēs tikai sastādām šo … šo būtņu izturēšanās katalogu un neko vairak. Tas ir gaužām ne­auglīgi.

—   Es neesmu par to tik pārliecināts, — Sar­toriuss protestēja.

Pēkšņi sapratu, kas mani tik ļoti kaitināja: viņš nerunāja, bet uzstājās, gluži tāpat kā In­stitūta sēdēs. Acīm redzot, citādi viņš neprata.

—    Šeit spēlē iesaistās arī individualitātes jēdziens. Okeāns no tā absolūti neko nesa­prot. Tā jābūt. Man liekas, cienītie kolēģi, ka šī eksperimenta … ē … visaizvainojošākā, šokējošā puse pilnīgi paslīd viņam garām, jo atrodas ārpus okeāna saprašanas robežām.

—   Jūs uzskatāt, ka tas notiek bez iepriek­šēja nolūka? … — es jautāju.

Šis apgalvojums mani mazliet pārsteidza, bet padomājis atzinu, ka to nav iespējams iz­slēgt.

—    Jā. Es neticu nekādai ļaunprātībai, nik­nam viltum, nodomam pēc iespējas jūtamāk ievainot… kā domā kolēģis Snauts.

—    Es nemaz nepiedēvēju okeānam cilvē­ciskas izjūtas, — Snauts pirmo reizi ņēma vārdu, — bet varbūt tu pastāstīsi, kā izskaid­rot šo pastāvīgo atgriešanos?

—    Varbūt uzstādīta kāda ierīce, kas grie­žas riņķī kā gramofona plate, — es sacīju ne bez apslēptas vēlēšanās iedzelt Sartoriusam.

—     Lūdzu kolēģus nenovirzīties no te­mata, — doktors paziņoja nazālā balsī. — Tas vēl nav viss, ko gribēju pateikt. Normālos ap­stākļos es uzskatītu, ka uzstāties kaut vai ar iepriekšēju ziņojumu par manu darbu stāvokli ir pāragri, bet, ņemot vērā specifisko situāciju, es pieļauju izņēmumu. Man radās iespaids, atkārtoju, man radās iespaids, šo­brīd nekas vairāk, ka kolēģa Kelvina hipotēzē slēpjas patiesība. Es runāju par neitrīno sis­tēmu uzbūves hipotēzi… Šādas sistēmas mēs pazīstam tikai teorētiski, nezinājām, ka tās var stabilizēt. Te parādās zināmas izredzes, jo iznīcināt to spēka lauku, kas piešķir sistēmai stabilitāti. ..

Jau labu brīdi manīju, ka tumšais priekš­mets, kas aizsedza ekrānu Sartoriusa pusē, tiek bīdīts prom: pašā augšmalā izveidojās sprauga, un varēja manīt kaut ko iesārtu, kas tur lēni kustējās. Tagad tumšā plāksne pēkšņi nokrita.

—    Prom! Prom!! — klausulē atskanēja drausmīgs Sartoriusa kliedziens.

Ekrāns uzreiz kļuva gaišs, un starp labora­torijas uzročos ietērptajām doktora rokām, kuras ar kaut ko cīnījās, iemirdzējās liels, zel­tains diskveida priekšmets, un viss nodzisa, pirms paguvu saprast, ka šis zelta disks ir sal­menīca …

—    Snaut? — es teicu, dziļi ievilcis elpu.

—    Jā, Kelvin, -— man atbildēja kibernētiķa nogurušā balss.

Šinī mirklī sajutu, ka viņu mīlu. Es tiešām uzskatīju par labāku nezināt, kas «viesojas» pie viņa.

—    Šai reizei pietiks, ko?

—    Liekas, jā, — es atbildēju. — Paklau, ja varēsi, nokāp lejā vai atnāc uz manu kabīni,

labi? — steidzīgi piebildu, lai viņš nepagutu nolikt klausuli.

—           Norunāts, — Snauts teica. — Tikai ne­zinu, kad.

Ar to arī noslēdzās problēmu diskusija.

Briesmoņi

Nakts vidū mani uzmodināja gaisma. Pacē- los uz elkoņa, ar otru roku aizsedzis acis. Ha­reja, ietinusies palagā, saknupusi sēdēja gul­tas kājgalī, mati sakrituši pār seju. Viņas pleci raustījās. Hareja klusām raudāja.

—    Harej!

Viņa salīka vēl vairāk.

—    Kas ir ar tevi? … Harej …

Apsēdos uz gultas, vēl īsti neuzmodies, pa­mazām atbrīvodamies no murgiem, kas pirms brīža mani mocīja. Meitene trīcēja. Es viņu apskāvu. Viņa atstūma mani ar elkoni. Slēpa seju.

—    Mīļā.

—    Nerunā tā.

—    Bet, Harej, kas noticis?

Ieraudzīju viņas mitro, uztūkušo seju. Lie­las bērna asaras ritēja pār vaigiem, mirdzēja bedrītē virs zoda, pilēja uz palaga.

—    Tu mani negribi.

—    Kas tev nāk prātā!

—    Es dzirdēju.

Jutu, ka seja man stingst.

—           Ko tu dzirdēji? Tu nesaprati, tas bija tikai…

—    Nē. Nē. Tu teici, ka tā neesmu es. Lai es aizeju. Aizeju. Ak dievs! Es aizietu, bet ne­varu. Nezinu, kas tas ir. Gribēju un nevaru. Esmu tik ļoti, ļoti nekrietna!

—    Mazulīt!!!

Satvēru viņu, no visa spēka piespiedu sev klāt, viss pazuda, skūpstīju viņas rokas, mit­ros, sāļos pirkstus, atkārtoju kaut kādus zvē­restus, lūgsnas, lūdzu piedošanu, sacīju, ka tas bija muļķīgs, pretīgs sapnis. Pamazām viņa nomierinājās. Pārstāja raudāt. Viņas acis bija milzīgas, mēnessērdzīgas. Asaras nožuva. Viņa pagrieza galvu.

—    Nē, — viņa teica. — Nerunā tā, neva­jag. Tu neesi īsts…

—    Es neesmu!

Tas man izlauzās kā vaids.