SOLARIS

Un pēkšņi mani sagrāba bailes, gandrīz tā­pat kā pēdējā naktī. Mana encefalogramma. Visu smadzenēs notiekošo procesu pilnīgs pieraksts, pārveidots staru kūļa svārstībās, tiks nosūtīts uz leju. Šī neaptveramā, bezga­līgā briesmoņa dzīlēs. Kā Snauts teica: «Ja viņa pazustu, tev būtu drausmīgi jācieš, ko? …» Encefalogramma — tas ir pilnīgs pie­raksts. Tiek fiksēti arī neapzinātie zemapziņas procesi. Bet ja es gribu, lai viņa pazūd, dabū galu? Vai citādi mani tik ļoti pārsteigtu tas, ka viņa nenomira pēc šī briesmīgā pašnāvī­bas mēģinājuma? Vai var atbildēt par savu zemapziņu? Ja es par to neatbildu, kas tad atbild? … Kāds idiotisms! Kāda velna pēc piekritu, lai tieši manu, manu … Varu, pro­tams, šo pierakstu provizoriski izstudēt, bet iztulkot taču nepratīšu. To neviens nespēj. Speciālistu spēkos ir noteikt vienīgi to, par ko izmēģinājuma objekts ir domājis, bet ti­kai pašos vispārējos vilcienos: ka viņš, pie­mēram, risinājis matemātikas uzdevumu, bet pateikt, tieši kādu, neviens neprot. Apgalvo, ka tas nav iespējams, jo encefalogramma ir ļoti daudzu vienlaicīgi notiekošu procesu ne­jaušs sajaukums un vienīgi daļai no tiem pie­mīt psihiska «odere» … Bet zemapziņa? … Par to vispār nevēlas runāt, kur nu vēl tulkot atmiņas attēlus, apdzisušus vai neapdzisu- šus… Bet kāpēc es tik ļoti baidos? Pats taču no rīta teicu Harej ai, ka šis eksperiments neko nedos. Bet, ja jau mūsu neirofiziologi neprot tulkot pierakstus, kā tad šis pavisam svešais, melnais, šķidrais milzis …

Bet viņš iekļuvis manī, nezinu, kādā veidā, lai izmērītu visu manu atmiņu un atrastu tās visvārīgāko atomu. Kā var par to šaubīties? Un absolūti bez palīdzības, bez jebkādas «staru transmisijas» viņš izlauzies cauri div­kārt hermetizētajām bruņām, cauri smagajai

Stacijas čaulai, atrada tur manu ķermeni un aizgāja ar laupījumu …

—    Kris?… — Hareja klusi iesaucās.

Stāvēju pie loga, pievērsis stingu skatienu

tumšajām debesīm. Smalks, šinī ģeogrāfis­kajā platumā neparasts plīvurs aizsedza zvaigznes. Vienveidīga plāna mākoņu sega peldēja tik augstu, ka saule, kas atradās dziļi zem apvāršņa, piešķīra mākoņiem tikko ma­nāmu sārti sudrabotu spīdumu.

Ja viņa pazudīs pēc tam, tas nozīmēs, ka es gribēju to, ka es nogalināju viņu. Neiet uz turieni? Viņi nevar mani piespiest. Bet ko es viņiem teikšu? To — ne. To es nevaru. Tātad vajag izlikties, vajag melot, atkal no jauna un vienmēr. Bet tas tāpēc, ka manī varbūt dzīvo šausmīgas, noziedzīgas domas, varbūt lieliski nolūki, cerības, tikai es neko par to nezinu. Cilvēks devies atklāt citas pasaules, citas civilizācijas, neuzzinājis līdz galam pats savus slepenos kaktiņus, aklās ieliņas, akas, aizbarikadētās, tumšās durvis. Nodot Hareju viņiem… aiz kauna? Nodot tikai tāpēc, ka man trūkst drosmes?

—   Kris… — Hareja nočukstēja vēl klu­sāk nekā pirms tam.

Drīzāk sajutu nekā dzirdēju, kā viņa bez trokšņa piegāja pie manis, bet izlikos, ka ne­esmu manījis. Šinī brīdī gribēju būt viens. Man vajadzēja būt vienam. Vēl nebiju izšķī­ries, neko nebiju nolēmis. Skatīdamies tum­stošajās debesīs, zvaigznēs, kuras bija tikai spokaina Zemes zvaigžņu ēna, es stāvēju ne­kustēdamies, bet tukšumā, kas nomainīja neprātīgo domu virpuli, bez vārdiem auga nedzīva, vienaldzīga pārliecība, ka tur, man nepieejamos apziņas dziļumos, jau esmu izvē­lējies, taču izlikos, ka nekas nav noticis, un man nebija pat tik daudz spēka, lai varētu sevi nicināt.

Domātāji

—    Kris, tas ir šī eksperimenta dēļ?

Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vai­rākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļš, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sarež­ģītajos labirintos — tas piešķīra jaunas di­mensijas un jaunu saturu —, biju par Hareju aizmirsis.

—    Ko… kā tu zini, ka neguļu? … — manā balsī skanēja bailes.

—    Pēc tā, kā tu elpo… — viņa klusu, kā atvainojoties teica. — Negribēju tevi trau­cēt … Ja nevari, nerunā…

—    Nē, kālab. Jā, tas ir šī eksperimenta dēļ. Uzminēji.

—    Ko viņi no tā gaida?

—    Viņi paši nezina. Kaut ko. Šīs operācijas nosaukums varētu but nevis «Domas», bet gan «Izmisums». Tagad vajadzīgs tikai viens — cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet šo drosmes veidu vairums uz­skata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāpša­nās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēgšana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņš nesaprot un nekad nesa­pratīs.

Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pie­rima, mani pārņēma jauna lēkme:

—    Protams, nekad netrūkst ākstu ar prak­tiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neiz­dosies nodibināt kontaktu, tad, studējot šo plazmu — visus šos dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, — mēs izzināsim matērijas no­slēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņošana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsai­nos grāmatu iesējumus … Kā gan citādi!

—    Vairāk tādu planētu nav?