Starp mums, meitenēm, runājot

—  Lai tikai kāds pamēģina, es tam tādus lukturus uzzilināšu …

—  Kaušļi, marš, uz medicīnas kabinetu! Atbildēt nāks… — Skolotājs brīdi pētīja atzīmju žurnālu. Tas bija visbriesmīgākais brīdis. Klase pa­lēnām norima. Gar loga rūti sīca vēlīna muša. — Zaiga Zīle.

—           Klases sapulci un vienlaicīgi komjaunatnes grupas sanāksmi pazi­ņoju par atklātu, — Zaiga pēc stundām velti centās pārkliegt klases troksni.

—          Atļaujiet iziet, es neesmu kom­jaunietis, — Daumants paziņoja un virzījās uz durvīm.

—  Kādēļ tad tu neesi?

Daumants paraustīja plecus.

—          Muļķīgs jautājums. Vecajā skolā teica, ka raksturs neatbilstot. Arī no­pelnu nav nekādu.

—           Pareizi darīja, — Zaiga piezī­mēja. — Nāc šurp un atsēdies te priekšā uz krēsla.

—         Pazemīgi pateicos par man parā­dīto godu. Man tepat solā ir labi.

—          Ej vien, dēliņ, ej, lai mēs visi tā kārtīgi varam tevi, nākamo Leonardo da Vinči, apskatīt. — Klāvs izbīdīja Daumantu no sola. — Nāc, es tevi aiz­vedīšu zem rociņas kā brūti!

Visi atviegloti viņi bija glābti. — Velc garumā, nopūtas. Uz brīdi Sanita čukstēja.

—          Kādēļ Daumantam vienam jāat­bild? — Imants satraucās. — Tas ir netaisni. Pētera dēļ mūsu skola zaudēja drošu pirmo vietu orientēšanās sacen­sībās. Sen zināms, ka šādi liriski zēniņi ir neglābjami mīkstčauļi. Tādi prot tikai pantiņus kalt un sērīgi nopūsties. Aizmirsis savus biedrus, aizmirsis sko­las godu, mūsdienu Romeo liekas slīpi un guļ nost. Es saprotu Daci, viņa patiešām bija slima, bet kas kaitēja Pēterim? Un tagad viņš ne par ko kaujas. Lai paskaidro!

—   Sevis dēļ es pie viņa ģīmja savus pirkstus nesmērētu. — Pēteris negribīgi piecēlās no sola. Pārsistā uzacs, pārsieta un aplīmēta ar leiko­plastu, neganti sāpēja. Daumanta stāvoklis bija drūmāks — ārsts izteica aizdomas, ka lauzts deguna kauls.

—  Dienas kārtībā jautājums par klases kolektīva godu, — Zaiga cen­tās pārkliegt pārējos. — Vai Pēterim bija tiesības sist Daumantam?

—   Bija gan, — sauca galvenokārt meitenes. — Pēteris aizstāvēja savu klasesbiedreni. Viņš rīkojās kā īsts džentlmenis. Senos laikos tādu neģēli kā Daumants piedurtu ar zobenu pie zemes.

—   Ko jūs piekasāties? Labi, es uzzīmēju karikatūru. Un kas par to? Žurnāls «Dadzis» pilns ar karikatūrām, bet tāpēc neviens par to neuz­traucas. Tad jau visus pazīstamos karikatūristus — Bidstrupu, Efelu, mūsu pašu Vīndedzi un Ošu vajadzētu slodzīt cietumā vai sadauzīt vi­ņiem degunus.

—  Tēlo Nezinīti Saules pilsētā.

—  Grib apvārdot mums zobus.

—   Nav vērts ar viņu noņemties, — Dace ieminējās. — Varbūt viņš nemaz nepazīst, nav izjutis īstu draudzību?

—  Nē, neesmu un arī negribu izjust.

—  Kādēļ?

—   Tādēļ, ka es neticu draudzībai starp zēnu un meiteni. Agri vai vēlu tā noved pie mīlestības.

Klase noelsās. Skolotājs Kadiķis piecēlās, lai apsauktu Daumantu, bet tad pārdomāja — nav vairs nekādi mazie, lai paši tiek galā.

—   Pazīstu tādas draudzības, — Daumants turpināja. — Mana māsa veselu gadu lidinājās pa mākoņiem, augas dienas jūsmoja par savu sapņu princi, bet tagad viena pati audzina sīko. Draudziņš sen jau sa­laiž ar citām.

—   Neticiet viņam. Daži nelieši neko vēl nenozīmē. Ir pasaulē mīles­tība, kas pārdzīvo nāvi un vēl pēc gadsimtiem iepriecina cilvēkus. Pie­mēram, Romeo un Džuljeta, tie paši, par kuriem daži nejēgas te ņirgājas.

—  Rakstnieka izdoma! Literatūra!

—   Lūdzu, varu nosaukt ari īstus cilvēkus — Kārlis Markss un viņa sieva Ženija.

—  Ļeņins un Krupskaja.

Ārā gaudoja vējš, ar troksni triekdams rupjas lietus lāses klases logā. Klasē valdīja puskrēsla, bet neviens nepiecēlās, lai iedegtu gaismu.

—   Kā jūs, skolotāj, vai jūs ticat, ka mūsu laikos var būt tikpat stipra un cēla mīlestība kā, piemēram, Romeo un Džuljetai?

Reinis Kadiķis brīdi klusēja. Lielākai daļai audzēkņu mīlestības vārds vēl bija bez seguma, viņi paši vēl nezināja pirmās mīlestības skaistumu. Dažiem tā šķita kā skaists, kārdinošs noslēpums, ar kuru jāiepazīstas pēc iespējas ātrāk. Bet viens otrs, saklausījies vecāku puišu neķītrības, ņir­gājās par meitenēm, nespēja apvaldīt sevi. Kas gan notiek ar Daumantu?

Skolotājs klusēja. Klase gaidīja atbildi.

—   Mīlestība — tā ir laime, — Reinis Kadiķis domīgi teica. — Mīles­tība padara cilvēku labāku, stiprāku, godīgāku. Un arī mūsu laikā ir mīlestība, kas stiprāka par nāvi, es pats to esmu piedzīvojis.

—  Vai, skolotāj, lūdzu, pastāstiet!

—   Nē, draugi, tie ir pārdzīvojumi, kas pieder vienīgi man un tai sie­vietei, kas jau sen atdusas zem smiltīm.

—   Tu, Daumant, netici mīlestībai, jo pats to neesi pārdzīvojis. — Tā varēja būt Ritas balss. — Vai tādām jūtām kā biedriskums, godīgums, draudzība tu arī netici?