— Pieklusini savu kasti, citiem arī jāmācās!
— Vēl trīs minūtes, un tavā rīcībā būs totāls miers.
Aiz sienas žēli raudāja mazais Andrītis. Nāca zobi.
* * *
Skolotājs un Baiba ilgi klīda pa tumšajām Pārdaugavas ieliņām, līdz atrada savrupmāju, kur Daumanta vecāki īrēja dzīvokli.
Reini Kadiķi uzņēma kā mīļu, sen neredzētu ciemiņu. Uz galda konjaka pudele spīdināja zvaigžņoto etiķeti, tai līdzās šķīvji ar bagātīgām uzkodām.
— Nevajadzēja tev, Marij, tā pūlēties, — Reinis Kadiķis rājās. — Šoreiz mūsu tikšanās nebūs no priecīgajām.
— Pie glāzītes sarunas vieglāk veicas, — namatēvs aicināja ciemiņus pie galda.
— Paldies, es jau paēdu, — Baiba atteicās.
— Daumant, ieved klasesbiedreni savā istabā! — māte vēlēja.
Nelielajā istabā tik vien bija vietas kā divām tahtām un galdam.
Vienu sienu klāja goda raksti, otru — bokseru fotouzņēmumi.
— Lūdzu, mis, piesēstieties, jūtieties kā mājās! Tiesa, nekādi plašie apartamenti mums, kā redzat, nav, bet ko lai dara, ja tādi apstākļi. Trūkums nav negods. Varbūt ierausim pa glāzītei arī mēs, lai sarunas labāk veiktos?
— Tie pie sienas tavi diplomi? — Baiba painteresējās.
— Kur nu man pie tādiem tikt! Tie vecākā brāļa Kristapa, ģimenes lepnuma, komjaunatnes stipendiāta, meistarklases sportista, nākamā zinātnes korifeja un tā tālāk, un tā tālāk. Vecāki ar viņu lepojas tāpat kā ar saviem kaujas ordeņiem un medaļām.
— Es būtu lepna par tādu brāli.
— Bet es, lūk, neesmu lepns. Kristaps tāds un Kristaps šitāds, tēvs katru dienu zāģē un vilē, es turpretī viņu kapā iedzīšot, māte savukārt ņemas ar raudāšanu. Nu, ko es teicu, paklausies pati. — Daumants pavēra durvis.
— … kopš bērnības viņu kāds nelabais dīdītu…
— Tas par mani.
— Neviens žogs viņam nav par augstu, neviens grāvis — par platu. Ja kādam kaimiņam izsists logs vai aizlauzta ābele, vainīgo nemaz nemeklēja, tūlīt nāca pie manis. Mazam nozilināja sēdamvietu, bet ko tagad lielam padarīsi? — Daumanta tēvs žēlojās. — Reiz novēlās no koka un tā sasitās, ka ārsti pusgadu lāpīja. Cerējām, kļūs rāmāks, bet kas to deva…
Daumants ieslēdza magnetofonu un uzgrieza uz skaļāko.
— Kādēļ tu vilkies pie manis? Kas tevi te aicināja? — viņš kliedza meitenei sejā.
Baiba neatbildēja.
— Ko tu blenz ar saviem prožektoriem un klusē? Lamā, kaunini, tādēļ jau esi nākusi. Ciest nevaru, ka uz mani skatās tādām teļa acīm.
— Es labāk iešu. Dzīvo laimīgs! — Baiba sniedza viņam roku. Daumants juta tās raupjo ādu un izbrīnīts paskatījās uz klasesbiedreni.
— Ko tad tu, malku zāģē, vai, ja tādas rokas? — viņš, pavērsis šauro meitenes plaukstu uz augšu, apvaicājās.
— Beržu, mazgāju, vāru, ari malku protu sazāģēt. — Smaids kā ašs saules stars pārslīdēja pāri meitenes sejai un tūlīt ari apdzisa.
— Bet es domāju, ka tu tāda pati izlutināta memmesmeitiņa kā pārējās mūsu klasē. Laikam būšu kļūdījies.
— Es tevi nesaprotu, Daumant. Ko tu trako? Tev ir vecāki, kuri tevi mīl, tev ir lielisks brālis, laba māsa.
— Lielisko brāli es redzu tikai svētdienās un arī ne vienmēr. Māsa, kura tā mīlēja mūziku un jokus, tagad sarūgtināta klusē, tēvs arvien biežāk pārnāk mājās galīgi pilnā, kliedz un ārdās. Mammas žēl, viņa, nabadzīte, to visu smagi pārdzīvo. Bet par to klasē ne vārda, norunāts? Ejam, es tevi pavadīšu.
— Nevajag, neesmu no bailīgajām.
— Tu nepazīsti mūsu nomali.
Daumanta vecāki un skolotājs Kadiķis, iegrimuši pedagoģiskās pārrunās, jauniešu aiziešanu pat nepamanīja.
Pilsētas nomale tinās drēgnā novembra miglā. Ielas grima tumsā. Nelielo nameju apgaismotie logi starp kailajiem kokiem spīdēja kā kaķu acis. Izdzirdis gājēju soļus, šur tur laiski ierējās suns.
Baiba bailēs sarāvās, kad no šķērsielas negaidot iznira pusaudžu bars un ielenca viņus no visām pusēm.
— Dod aizsmēķēt!
Daumants paspīdināja kabatas lukturīti.
— Tie esat jūs? Kur tad Cirkainais? — viņš izsmejoši jautāja.
— Nav vairs čirku, ietupināja uz sutkām, un viss krāšņums — tutū. Zēns baigi pārdzīvo.
— Pasakiet, lai komisijas veikalā nopērk parūku. Un nododiet no mums kvēlu sveicienu.
— Pārdoti, Bokseri! Veči, tinamies prom!
Tikpat pēkšņi kā uzradušies, zēni pagaisa tumsā. Baiba atviegloti uzelpoja.
— Kā tev var patikt šādi biedri? Tie taču uzvedas kā īsti huligāni, — viņa brīnījās.