Starp mums, meitenēm, runājot

«Tas laiks, kad ticēju burvjiem un visādiem citādiem mošķiem, ir sen pagājis. Ja spētu izgudrot neredzamu ieroci, es, tāpat kā kapteinis Nemo, cīnītos pret visādiem neliešiem un liekuļiem, birokrātiem un citādiem bezgožiem. Daumants Pētersons.»

Skolotājs piegāja pie grāmatplaukta, kurā stāvēja trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava. Kopš ceturtās klases viņš te atzīmēja bērnu rakstura ievirzes, sekmes, intereses, talanta iezīmes. Jaunākajās klasēs bērni dzīvoja ar sirdi uz delnas, bet šie astotie ieslēgušies kā seifā. Nav viegli uzminēt katra šifru un paraudzīties, ko kurš vērts.

Kaut vai tas pats Daumants. Cik viņam gadu? Sešpadsmit. Mārti­ņam, viņa tēvam, kad tas kaujā ar fašistiem pazaudēja roku, bija sep­tiņpadsmit. Viņi zināja, par ko cīnās, riskēja ar dzīvību, nešaubījās ne mirkli. Daumantam ar pazeminātu atzīmi uzvedībā un trijniekiem nācās atstāt iepriekšējo skolu. Kas viņam liedz mācīties? Bet varbūt ir kādi īpaši apstākļi?

Ko viņš, klases audzinātājs, zina par Baibas garīgo pasauli, par viņas mājas apstākļiem? Un ja nu aiz pasakas atrodas rūgtā dzīves īstenība? Un kas slēpjas aiz Zaigas sacerējuma?

Reinis Kadiķis piegāja pie atvērtā loga. Negaiss kā rūpīgs sētnieks bija aizslaucījis visus pilsētas netīrumus un putekļus. Smaržoja pēc skuju meža un sēnēm. Pilsēta dusēja. Tikai retumis pa ielu aizšvīkstēja kāda automašīna vai raitiem soļiem aizsteidzās vēlīns gājējs. Debesīs spīdēja tīras, nomazgātas zvaigznes. Pretējā nama logi bija tumši. Vie­nīgi divos trešajā stāvā blāzmoja mājīga, zaļgana gaisma. Angļu valo­das skolotāja Mādžorija Sīpa ari piederēja pie naktsputniem.

Baiba Baltiņa aizvēra latviešu gramatikas grāmatu un saldi nožāvā­jās — lai skolotājs saka, ko grib, bet teikuma mācība tik vēlai stundai nav pati saistošākā lasāmviela.

Dažas meitenes jūsmo par mūsu jauno klasesbiedru Daumantu Pētersonu, viņa ierakstīja savā dienasgrāmatā. Man viņš šķiet tāds ākstigs, grib, lai visi viņu ievēro. Bet to pasaku par Pelnrušķīti man nevajadzēja rak­stīt. Klases audzinātājs iedomāsies diezin ko, atnāks vēl pie mums uz mājām.

—   Es esmu apmierināts ar jūsu sacerējumiem, — skolotājs Kadiķis otrā dienā pavēstīja. — Daži uzrakstījuši pat spīdoši.

Astotie izbrīnījušies saskatījās — latviešu valodā ar uzslavām viņi parasti netika lutināti.,

—   žēl, ka mēs norunājām nelikt atzīmes, — skolotājs turpināja. — Divnieku pelnījis nebūtu neviens. Zaigai, Jurim, Pēterim, Annai un vēl dažiem būtu piecnieki. Arī Baibai. Baibas sacerējumu es gribētu nolasīt jums priekšā.

—   Nē, lūdzu, skolotāj, nevajag! — Baiba izmisusi iesaucās un aiz­klāja rokām seju.

—  Ko tu psiho! — Sanita viņai iegrūda dunku sānos. — Būtu ļāvusi, lai lasa. Lūdzu, skolotāj, palasiet kādu citu sacerējumu! — viņa mēģi­nāja glābt stāvokli. — Zaigas vai Pētera.

Šoreiz nelīdzēja nekādi triki, no ienīstās latviešu valodas gramatikas astotā «b» tomēr neizspruka.

2. nodaļa DAUMANTS «GLĀBJ» KLASI

—   Šodien vai nekad! — Marga izlēma, sparīgi kozdama ābolā tā, ka sula tecēja pār zodu.

—   Man bail, — Rita atzinās. — Ko teiks vecmāmiņa un tētis?

—  Domā — man nav bail? Bet vienreiz tas jādara.

Abas meitenes sēdēja zālītē zem kuplas ābeles, kuras zari līka no sārtvaidžiem āboliem.

Rita dzīvoja vienā no pilsētas galvenajām ielām nelielā mājiņā. Tā jau simt gadu piederēja Ozolu ģimenei. No garāmgājējiem mājiņu slēpa kupls dzīvžogs un neliels dārziņš, kur juku jukām auga ceriņu un jas­mīnu krūmi, ābeles, ķirši, jāņogu un upeņu ceri. Pie pašām namdurvīm visu vasaru ziedēja brīnumains rožukrūms, kā nobērts zeltainiem, smar­žīgiem ziediem. Ritas vectēvs to kādreiz bija atvedis no Francijas. Vis­apkārt slējās daudzstāvu nami, bet te bija gluži kā laukos.

—   Vectēvs stāstīja, ka palejā, kur tagad augstceltnes, viņa jaunības gados pletušās pļavas un ganījušās nomales iedzīvotāju govis. Bet vēl senāk, 16. gadsimtenī, tur bijusi Daugavas gultne. No tiem laikiem sa­glabājies Raganu grāvis. Tajā metuši cilvēkus, kuri apvainoti buršanā vai sadarbībā ar nešķīstiem gariem. Ja nelaimīgais noslīcis, tad bijis ne­vainīgs, ja uzpeldējis — viņam palīdzējuši nešķīstie spēki, un tāds sade­dzināts uz sārta.

Mājiņa dzīvoja savas pēdējās dienas. Ritas tēvs jau bija saņēmis pa­ziņojumu par tās nojaukšanu. Vecmāmiņa slepeni notrauca pa asarai.

—   Nebēdā, vecomāt, jaunajā mājā būs silts un auksts ūdens, būs vannas istaba, — Rita viņu mierināja.

Bet vecmāmiņai katrs stūrītis, katra lietiņa te saistījās ar atmiņām, ar mīlestību, ar bērnu piedzimšanu, ar laimīgām un priecīgām dienām.

—  Cik mums ir naudas? — Marga apjautājās.

Rita pasniedzās pēc sava portfeļa un izņēma maciņu.

—   Rublis un sešdesmit kapeikas. Un ja nu nepietiek? Atliksim uz rītu, es tētim palūgšu vēl.

—  Pietiks! — Marga uzlēca kājās, nopurināja kleitai pieķērušos zāļu stiebriņus un satvēra draudzeni aiz rokas. — Ejam!