Starp mums, meitenēm, runājot

Kā jau dienas vidū, frizētava bija pustukša. Kasiere, galvu uz rokām nolikusi, snauda. Viens vecāks un otrs pavisam jauniņš frizieru meistars baltā virsvalkā sēdēja pie galdiņa un spēlēja domino.

—   Dāmu frizētava pa kreisi, — jaunākais, pamanījis abas meitenes, noteica un turpināja spēli.

—   Mēs… mums… — Rita neveikli stostījās un virzījās uz durvju pusi.

—  Mums apgriezt matus! — Marga pabīdīja Ritu uz krēsla pusi un pati iekārtojās otrā. Frizieri negribīgi piecēlās un aplika meitenēm baltus apmetņus.

—  Cik garus? — vecākais strupi noprasīja Ritai.

—   Plaukstas platumā zem ausīm, — Marga atbildēja gan par drau­dzeni, gan par sevi.

Divi šķēru šņirkstieni, un Ritas gaišās bizes gulēja uz grīdas.

—  Ardievu, bērnība! — meistars iesmējās.

Rita raudzījās spogulī uz izbiedēto meitenes seju ar gludajiem, pie galvas pieglaustajiem matiem, un viņai briesmīgi sagribējās raudāt.

—    Nekas, — meistars, pielīdzinādams matu galus, runāja. — Ieliksi ilgviļņus vai tāpat satīsi rullīšus, izskatīsies glītāk nekā ar tādām vec­modīgām pe|astēm.

Ķemme sprakšķēja, kad otrs frizieris to vilka cauri kastaņbrūnajiem, biezajiem Margas matiem. Viļņiem tie gūlās pāri krēsla atzveltnei.

—   Vai nav žēl? — frizieris apjautājās.

—   Nemaz.

—    Jocīgi gan tie skuķi, — meistars prātoja. — Sai pašai strupdegu- nei mati ir pats lielākais krāšņums.

Šķipsna pēc šķipsnas — no pirmās skolas dienas rūpīgi audzētie mati krita uz grīdas.

Bagātīgi aplaistītas ar vīriešu odekolonu «Siprs», meitenes iznāca no frizētavas.

—   Cik man viegla galva! — Marga priecājās.

—   Kur es tagad pieturēšos? — Rita bēdājās.

—   Kā — pieturēsies? — Marga nesaprata.

—  Nu, kad es apjuku, es vienmēr turējos aiz bizēm.

Marga skaļi iesmējās.

—   Turies aiz īkšķiem. Tagad mūsu klasē tikai Baibai būs bize. Tuvā­kajā laikā man jānopērk arī krūšturis. Tu vēl vari pieciest, bet es vairs ne. Kā tu domā — vai man ņemt trešā vai ceturtā numura?

Rita taustīja matus. Viņai visu laiku šķita, ka ir kaut ko pazaudējusi.

—   Ejam, satīsim rullīšus, tu man un es tev, — Marga čaloja. — Ko teiks klase, kad mūs ieraudzīs?

Aizlavījušās garām virtuvei, kur vecmāmiņa gatavoja pusdienas, abas meitenes iemuka Ritas istabā un aizlika durvīm priekšā krēslu. Marga izņēma no somas gluži jaunus plastmasas matu rullīšus, ielēja glāzē ūdeni un ķērās pie darba.

—    Uz mani tu vari paļauties, — viņa, tīdama draudzenes mitrās matu šķipsnas, čaloja, — es savai māmiņai vienmēr veidoju frizūru. Paķēru līdzi arī matu žāvējamo aparātu — to sauc par fēnu.

Rita pašreiz sasarkušu seju žāvēja mitros matus, bet Marga darbojās ap savējiem, kad dārzā atskanēja vecmāmiņas sauciens:

—   Meitenes, kur jūs esat pazudušas? Pusdienas gatavas.

Marga uzlika pirkstu uz lūpām.

—  Sagādāsim viņai pārsteigumu.

Pārsteigums patiešām izdevās varens. Krietnu brīdi vecmāmiņa pētīja meitenes, neteikdama ne vārda. Ritas smalkā sejiņa ar zeltainajiem va­saras raibumiem ap degunu un zilajām acīm, kuplo matu cirtu apņemta, izskatījās piemīlīga. Marga turpretim atgādināja cirtainu aitu. Abas mei­tenes bija tik laimīgas un apmierinātas pašas ar sevi, ka vecmāmiņa no­rija pārmetumus, kas viņai jau bija uz mēles.

—   Ak, meitenes, meitenes, pārāk agri jūs gribat kļūt pieaugušas, —• ziņa nopūtās.

Trīcošiem ceļgaliem Marga vēra sava dzīvokļa durvis. Vecāki skatījās televizoru un sākumā meitai nepievērsa uzmanību. Bet tad sākās! Marga Dirmo reizi redzēja tēvu tik sadusmotu.

—   Pēc kā tu tagad izskaties? Pēc apcirptas aitas! — viņš kliedza. — Agrāk visi ļaudis skatījās un priecājās par tavām krāšņajām bizēm.

—   Bet es tās jau sen ienīdu! — Marga šņukstēja. — Zēni skolā mani apsaukāja par govi ar garo asti. Katru rītu bija jāceļas agrāk un jāno­ņemas ar pīšanu. Pēc kā es izskatījos — kā no pagājušā gadsimteņa iziļiem laukiem.

—   Kas darīts — padarīts, — Margas māte samierinoši noteica, — Pabāz galvu zem ūdens un izskalo tās šausmīgās čirkas.

—  Kādēļ? — Marga šņukstēja.

—  Tādēļ, ka šī frizūra tev nepiestāv. Tēvam taisnība. Tu izskaties pēc safrizētas aitas.

Māte un meita guļamistabā pie spoguļa ilgi pētīja dažādus matu sa­kārtojumus, līdz izšķīrās par gludu, ar sprādzi aizmugurē saņemtu fri­zūru.

—   Dvīņi kaut ko aizmirsuši, — Klāvs otrā rītā skaļi pavēstīja.

—  Ko tad? — Zaiga brīnījās.

—  Sinjonus.

Pārējām meitenēm tas jau bija noiets etaps, bet zēniem atkal puslīdz vienalga, vai Marga un Rita staigā ar bizēm vai bez tām. Bižu raustī­šanas laikmets bija sen aiz muguras.

—   Māra Cīrule skolotāju istabā raksta lapas ar uzdevumiem, — Imants, klasē iemeties, pavēstīja. Astotā «b» satraucās. Ķīmija bija pirmā stunda, saglābt vairs neko nevarēja.

Kad jaunā ķīmiķe Māra Cīrule pirms diviem gadiem ieņēma vietu pie garā skolotāju galda, Reinis Kadiķis viņai laipni aizrādīja:

—  Meitenīt, šī ir skolotāju istaba.

Vēlāk, atceroties šo gadījumu, abi sirsnīgi smējās.