Strautiņš uz Japeta

— Labs ir, — Sīvers steidzīgi piekrita, izņēma blokus un sāka to vietā iemontēt jaunus. Nometis uz grīdas kārtējo nosvilināto detaļu, viņš pēkšņi iesaucās: — Nē, tas nevar būt! Tie nebija viņi. Tur nebija cilvēka ar uzvārdu Krajs. Noteikti nebija! Vari pārbaudīt rokasgrāmatā! — No atvilktnes, kurā glabājās instrukcijas un tehniskās pases, viņš izvilka biezu sējumu un pasniedza Bregam. — Še, skaties!

— Kāpēc? — Bregs atbildēja. — Es arī tāpat tev ticu.

— Nav, — sacīja Sīvers. — Saproti, nav!

— Bet pameklē šo uzvārdu citā vietā, — Bregs domīgi ierunājās. — Pārbaudi, vai tāds nav bijis «Lidojošās Zivs» apkalpē.

— «Lidojošās Zivs»?

— Jā, tās pašas, kura neatgriezās.

Paraustījis plecus, Sīvers atšķīra grāmatu. Viņš atrada nodaļu par «Lidojošo Zivi», izlasīja to un ilgi klusēja.

— Kas viņš tur bija? — Bregs pēc brīža jautāja.

— Stūrmanis, — Sīvers, tikko kustinādams lūpas, atbildēja.

Abi atkal klusēja.

— Viņi nolaidās, — teica Bregs. — Nolaidās, lai glābtu Krāju, vienīgo, kas bija palicis dzīvs. Tā tam arī jābūt.

— Nolaidās uz Liganta un … atkal startēja?!

— Tā iznāk, — sacīja Bregs. — Ne uzreiz, protams… — Viņš noliecās, paņēma nākošo bloku un sāka to iztīt no iesaiņojuma.

— Tātad dzīvi ir palikuši tikai trīs, izglābto ieskaitot? Un viņi spēja vadīt kuģi?

— Jā, — atbildēja Bregs. — Gulēt viņiem nebija laika.

— Bet, bet, — Sīvers sarauca pieri, — atgriezties taču vajadzēja astoņiem!

Bregs skumji paskatījās uz Sīveru.

— Mēs esam optimisti, — viņš teica. — Un, dzirdot skaitli «trīs», labprāt pieņemam, ka trīs ir gājuši bojā un

3i

ka atgriezīsies astoņi. Taču reizem iznāk otrādi. — Viņš paņēma no Sīvera bloku un to rūpīgi nostiprināja.

— Pēc tavām domām — labāk būt pesimistam? — Sīvers aizvainots jautāja.

— Nē. Tikai optimismam šai gadījumā ir cits pamats: trīs cilvēki atgriezušies no turienes, no kurienes saskaņā ar visiem likumiem atgriezties nevarēja neviens! — Bregs pieskrūvēja automāta paneli, novāca instrumentus un teica: — Varam lidot.

— Krajs ir akls, — Sīvers teica, — viņš nekad vairs neredzēs zvaigznes. Es domāju, ka redzi viņš zaudējis raktuvēs.

— Nē. — Bregs pakratīja galvu. — Raktuvju tuvumā piloti nekad neatstāj kuģus. Tur cilvēku vispār nav, tikai automāti.

Sīvers piemiedza acis.

— Klausies, — viņš jautāja, — ja tu būtu visu laiku bijis kopā ar mani,vai tu būtu uzminējis, kas viņi tādi ir?

Bregs brīdi vilcinājās:

— Domāju, jā. Manās acīs katrs pilots ir varonis. Pat tāds, kas nav bijis uz Liganta, bet tikai vedis rūdu no Ja- peta uz Titānu. Arī sistēmā daudz kas var atgadīties…

Sīvers nolieca galvu.

— Ko man sacīs uz Zemes? — viņš murmināja. — Mani tagad nekur vairs nesūtīs.

— Kāpēc ne? — Bregs mierināja. — Gan jau sūtīs… pēc kāda laika. Bet viņi — viņi gan nekad vairs neatgriezīsies Saules sistēmā un nenolaidīsies uz Japeta. Tā notiek tikai reizi mūžā, un mūsu lidojums droši vien būtu varējis beigties citādi. — Viņš vairākas reizes iededzināja un nodzēsa navigācijas ugunis, signalizēdams «Uzmanību!», kaut gan lejā nepalika neviena, kam šis brīdinājums būtu vajadzīgs.

— Es gribēju… — Sīvers izmisis ierunājās.

— Ko tu man skaidro! — Bregs viņu pārtrauca.

Tad pilots uzlika roku uz startera, un tūdaļ automātiski ieslēdzās drošības sistēma.

— Darbojas, — Sīvers vāji pasmaidīja.

— Tagad darbosies ilgi, — Bregs atbildēja. — Vēro ekrānus…