Stravaganza-1 Masku pilsēta

Neizlaizdama somu no rokām, viņa iekārtojās laivas stūrī, tikmēr brāli lēniem, drošiem zvejnieku vēzieniem sāka airēt, kā jau paraduši savās jūras gaitās. Viņi bija atbraukuši no Merlino salas, lai Toronē uzņemtu māsu un tad dotos tālāk uz lagūnas Gada festivālu. Arianna kopš mazas gaismiņas bija nomodā.

Tāpat kā visi pārējie lagūnieši, arī viņa jau no bērna kājas apmeklēja Laulības ar jūru, taču šogad satraukumam bija sevišķi iemesli. Viņai bija savs plāns. Un lietas, kas atradās smagajā somā, bija daļa no šī plāna.

Ai, cik žēl tavu matu, teica Lusjēna māte, iekozdama lūpā un atturēdamās no sev ierastā nomierinošā žesta pārlaist roku pār zēna cirtainajiem matiem. Cirtu vairs nebija, un viņa nezināja, kā dēlu mierināt vai varbūt sevi.

Viss kārtībā, mamm, attrauca Lusjēns. Būšu moderns. Skolā daudzi zēni matus pat noskuj.

Ne vārdiņš netika bilsts, ka zēns vēl nav tiktāl izveseļojies, lai ietu uz skolu. Bet par matiem viņš neko daudz nebēdāja, tas tiesa. Vairāk uztrauca nogurums. Neko tādu agrāk nebija nācies piedzīvot. Tas nelīdzinājās nogurumam, kāds jūtams pēc labas futbola spēles vai piecdesmit distanču peldēšanas. Nu jau krietns laiciņš, kopš Lusjēns nevarēja ne vienu, ne otru.

Likās, ka asiņu vietā ir ķīselis, jau piecelšanās sēdus neizsakāmi nogurdināja. Vienlīdz grūti bija arī izdzert pus-tasīti tējas tikpat kā rāpties Everestā.

— Tādas komplikācijas tik bieži negadās, apgalvoja māsiņa. Lusjēnam nav paveicies. Bet tam nav nekāda sakara ar ārstniecības norisi.

Un tur jau tā nelaime. Juzdamies pagalam iztukšots un izsmelts, Lusjēns nesaprata, vai tā ir ārstēšanas vai slimības vaina, kas liek justies tik draņķīgi. Un skaidrs, ka arī vecāki mokās neziņā. Un tas bija pats šausmīgākais redzēt viņus tik izbiedētus. Mātei, uzlūkojot dēlu, acīs, šķiet, allaž sakāpj asaras.

Un tētis Lusjēna tētis pirms slimības tā pa īstam nekad ar viņu nebija runājies, taču saprasties gan viņi sapratās labi. Viņi mēdza kopā darboties peldēja, gāja uz spēlēm, skatījās TV. Bet tā pa īstam runāt tētis sāka tikai pēc tam, kad kopā darboties vairs nebija iespējas.

Tētis pat nesa Lusjēna guļamistabā bibliotēkas grāmatas un lasīja priekšā, jo Lusjēns pats grāmatu noturēt rokās nespēja. Lusjēnam tas patika. Pēc grāmatām, kas viņam bija labi pazīstamas, kā Hobits vai Toma pusnakts dārzs , nāca tās, kuras tēvs atcerējās no savas bērnības, Mēness flote vai romāni par Džeimsu Bondu.

Lusjēns kāri tvēra katru vārdu. Tētis apguva jaunas prasmes, katram varonim piemeklējot savu balsi. Vienu otru reizi Lusjēnam šķita, ka bija vērts saslimt, lai atklātu jauno, atšķirīgo tēti, kas ar viņu runājas un lasa stāstus. Zēns prātoja: nez vai tad, ja ārstēšanas kūres iedarbosies un slimība atkāpsies, tētis atkal būs tāds kā agrāk. Tādas domas Lusjēnam uzdzina galvassāpes.

Pēc beidzamā ķīmiskās terapijas seansa Lusjēns jutās tik gurdens, ka nespēja parunāt. Rīkle sūrstēja. Tovakar tētis atnesa piezīmju grāmatiņu plānām lapām, brīnumjaukos lāsumainos vākos, tumši sārtie un purpura lāsumi zaigoja tā, ka Lusjēnam bija jāaizver acis.

Smita centrā negadījās nekas prātīgs, tētis skaidroja.

Un tad man uzsmaidīja veiksme. Kādā vecā Veiveliroudas mājā, turpat pie tavas skolas, taisījām lielo tīrīšanu, un brāļameita gribēja, lai visus papīrus sagāžam konteinerā. Tā nu es to pamanīju un izglābu no drošas bojāejas. Neviens tajā nav rakstījis, un man iešāvās prātā, ka grāmatiņa jāatstāj uz tava naktsgaldiņa un ari zīmulis, tad varēsi, ja sāpēs kakls, tur šo to ierakstīt, lai zinām, ko gribi.

Tēta balss dūca pavisam nomierinoši; viņš negaidīja, ka Lusjēns atbildēs. Tētis stāstīja par pilsētu, kur glītā grāmatiņa izgatavota, bet laikam jau Lusjēns šo to palaida gar ausīm, jo īsti nespēja aptvert, kas un kā.

…peld virs ūdens. Tev tas reiz jāredz, Lusjēn. Kati tu šķērso lagūnu un ieraugi neskaitāmus kupolus un smailes virs ūdeņiem, nu, tas ir tikpat kā septītajās debesīs. Vienā zeltā…

Tēta balss skanēja aizvien tālāk un tālāk. Lusjēns nodomāja, ka diez vai bija taktiski pieminēt debesis. Taču stāstījums par noslēpumaino pilsētu gāja pie sirds tā laikam bija Venēcija? Lusjēna acu plakstos ielija smagums un apziņa ievērpās miglā, vēstīdama par kārtējo dziļo miega posmu; pa pusei aizmidzis, zēns juta, kā tēvs ieslidina viņam rokā grāmatiņu.

Un Lusjēns iegrima sapnī par ūdeņos peldošu pilsētu, kanālu cauraustu, kupolos un smailēs slīgstošu.

Arianna procesiju vēroja, sēdēdama brāļu laivā. Abiem bija brīvdiena, tāpat kā visiem lagūnu saliniekiem, izņemot pavārus. Sposalizio dienā nestrādāja neviens, kam tas nebija pienākums, taču milzīgā dzīrotāju armija gribēja ēst.

Klāt esam! pēkšņi iesaucās Tomaso. Redz, kur lkucēn e\i0