Stravaganza-1 Masku pilsēta

Beidzot Vēstnieks pievērsās otram kaimiņam un Hercogiene brīvi varēja pamest aci pa kreisi. Rodolfo, tik elegants melnajā samtā, viņai uzsmaidīja. Arī Hercogienes sejā zem maskas atplaiksnīja smaids. Pēc tik daudziem gadiem Rodolfo kalsnie vaibsti, kas atgādināja ērgli, vēl aizvien viņai bija tīkami. Šogad tas Hercogienei sagādāja sevišķu prieku.

Rodolfo, tāpat kā itin bieži agrāk, noprazdams, kas Hercogienei prātā, pacēla glāzi.

Par citu gadu, par citām Laulībām, viņš uzsauca. Vai zini, es bezmaz kļuvu greizsirdīgs uz jūru.

Neraizējies, atmēļoja Hercogiene. Tavu daudzpusību un izmanību tā nepārspēs.

Nu, vismaz jaunie airētāji man jāapskauž, atsaucās RodolfO.

Vienīgais jaunais airētājs, kas man ko nozīmē, esi tu, Rodolfo.

Viņš iesmējās. Cik atceros, tu nemaz nepieļāvi, lai es tāds kļūtu.

Tevī bija kas vairāk par mandoljeru. Universitāte tev bija krietni vien piemērotāka.

Bet mani brāļi, Siļvij, bija gana labi? iebilda Rodolfo, un smiekli viņa balsī apdzisa.

Tas bija delikāts temats, un Hercogiene jutās pārsteigta, ka Rodolfo šim jautājumam pieskāries, jo sevišķi šovakar. Kad Rodolfo brāļi Edžidio un Fiorentino pieteicās mandoljeru Skolā, viņa par Rodolfo esamību vēl nenojauta. Izmantojot savas tiesības, Hercogiene brāļus izvēlējās mācībām. un, kā parasti tas notika ar izskatīgajiem jaunekļiem, tie kļuva par viņas mīļākajiem.

Tikai tad, kad Skolā parādījās jaunākais brālis, Hercogienes sirds ietrīsējās pa īstam. Viņa aizsūtīja Rodolfo uz universitāti Padāvijā un pēc atgriešanās no turienes sarūpēja viņam izmēģinājumiem smalkāko laboratoriju Tā lija. Un tad vini kļuva mīļākie.

Hercogiene pastiepa roku un ar sudrabotajiem pirkstu galiem mirkli pieskārās Rodolfo plaukstas virspusei. Viņš roku satvēra un noskūpstīja.

Man jādodas projām, Hereogien, viņš jau skaļāk sacīja. Laiks uguņot.

1 lercogiene noskatījās, kā Rodolfo slaidais, kalsnais augums šķērso garo banketa zāli. Bijusi viņa parasta sieviete, tad šobrīd labprāt kādam izkratītu sirdi. Taču viņa bija Belecas Hercogiene, tāpēc piecēlās, liekot darīt to pašu arī pārējiem. Viena viņa aizgāja līdz krēslam pie loga, no kurienes pavērās skats uz daļu laukuma un jūru. Debesis bija tumšzili zilgas, un zvaigznes sacentās spožumā.

Pēc brīža Hercogiene pamās Remanas vēstniekam Ri-naldo di Kimiči, lai viņš ieņem vietu tai līdzās. Bet patlaban, uzgriezusi muguru senatoru un padomnieku baram, Hercogiene pacēla masku un paberzēja nogurušās acis. Mirkli viņa augstajā logā gandarīti vēroja savu atspulgu. Matu un uzacu tumšumam un spožumam varbūt vēl kas derētu, bet vijolīšu krāsas acīm gan ne ko pielikt, ne atņemt, arī rievas bālajā ādā tik tikko manāmas. Kaut gan piecus gadus vecāka, Hercogiene vēl aizvien izskatījās jaunāka par Rodolfo, kura mati jau sudraboja un augums bija viegli sakumpis.

*

Laukumā vīns un patīkamā apziņa par trim brīvdienām aizvien straujāk atraisīja pūļa nebēdnīgumu. Beleciešiem un saliniekiem priecāties nebija jāmāca. Saķērušies rokās, viņi viļņojošos apļos dejoja, dziedādami nerātnas dziesmas, tradicionālās pavadones Laulībām ar jūru.

Tuvojās svētku vakara kulminācija. Rodolfo mandola jau bija manīta Lielā kanāla grīvā tuvojamies peldošam, ar kastēm un kārbām piekrautam koka plostam. Ikviens Hercogienes divdesmit piektajā Sposalizio sudrabkāzu gadadienā gaidīja ko īpašu.

Vilties patiešām nevajadzēja. Izrāde sākās ar ierasto krītošo zvaigžņu un raķešu lietu, Remanas brīnumsvecēm un rotējošo ratu. Uguņoto debesu gaisma atstarojās ūdenī, iekrāsojot beleciešu sejas gan zaļas, gan sarkanas, gan zeltainas. Nu Palazzo logā redzamais stāvs sudraba maskā nevienam nebija ne prātā.

Laukuma drūzmā starp citiem saliniekiem stāvēja arī Arianna ar brāļiem.

Paliec tepat, Arianna, brīdināja Tomaso. Man negribētos, lai tu gūzmā pačibētu. Turies Andželo pie rokas.

Arianna pamāja, lai gan nozušana bija tieši tas, ko viņa vēlējās. Meitene satvēra Andželo pastiepto saulē iedegušo un zvejā sarepējušo roku un mīļi to paspieda. Brāļiem, atgriežoties Toronē bez viņas, būs ko turēt.

Necik ilgi, un tumšzilajās debesīs iemirdzējās Rodolfo sarūpētās ugunsbildes. Vispirms zilgumā ielēkšoja varens vērsis, tad uzplauka zilga un zaļgana jūras banga, no kuras izviļās milzu čūska. Tad pār beleciešiem pārlaidās spārnots zirgs, kas, likās, brāzās tieši kanāla ūdeņos, tur ari izgaisdams. Beigās šķita, ka no jūras debesīs uzpeld sudraba auns, izplezdamies masīvs un liels virs vērotāju galvām, un pēc mirkļa izšķīda tūkstoš zvaigznēs.

Andželo atlaida māsas roku, lai pievienotos aplausu jūrai.

Sinjors Rodolfo šogad pārspēja pats sevi, vai ne? viņš sacīja Tomaso, kurš arī aplaudēja. Kā tev šķiet, Arianna? -Taču, pagriezies, lai māsu uzlūkotu, redzēja, ka viņas līdzās vairs nav.