Stravaganza-1 Masku pilsēta

Arianna dziļi ievilka elpu un sagatavojās garai naktij kopā ar abiem aunu pāriem. Rādījās, ka auni viņu tā kā sargā, pa diviem katrā pusē: pāris kreisajā pusē ar paceltām kreisajām priekškājām, bet labajā kā spoguļattēls, tomēr gluži par sabiedrību tos saukt nevarēja.

Arlabunakti, auni, teica Arianna, ar roku novilkdama veiksmes zīmi un ievīstīdamās apmetnī.

*

Skaļa klaigāšana pamodināja Ariannu jau mazā gaismiņā; ļaudis bija atnākuši pēc vakardienas līksmības savest kārtībā Piazza. Izstaipījusi nosalušos, stīvos locekļus un izberzējusi no acīm miegu, viņa stīvi aizsnāja līdz balustrādei un pameta acis pāri laukumam uz kolonādi aiz zvanu torņa. Un sastinga.

Tur bija kāds svešinieks, zēns apmēram Ariannas gados, un viņš riskēja ar savu dzīvību. Spriežot pēc apģērba, tas nebija belecietis, pat tālietis ne. Arianna savu mūžu nebija redzējusi tik ārzemnieciskas drēbes, kādas zēnam bija mugurā. Nudien, baltais zvirbulis. Izskatījās, ka viņam par briesmām nav ne jausmas, paskat tik, šitā gozēties saulītē un ar tik muļķīgu sejas izteiksmi kā mēnessērdzīgajam. Varbūt viņam visi nav mājās?

Arianna daudz neprātoja. Paķērusi somu, viņa izslīdēja no lodžijas un tad, reibstot no augstuma, nodicba līdz milzīgās katedrāles apakšstāvam un tālāk pa muzeja pakāpieniem un pāri laukumam.

Ko tu ar to gribi sacīt nogalināt? zēns apstulbis prasīja. Kas tu tāds esi? Un kur es esmu? Viņš bezpalīdzīgi pamāja uz mirdzošo jūm, sudraba kupoliem un rosīgo laukumu.

Tu esi traks, Arianna ne bez gandarījuma konstatēja.

Kā tu vari būt Belecā tieši Giornata Vietata dienā, gada vienīgajā dienā, kad visiem, izņemot vietējos, aizliegts te būt, un nezināt, kur esi? No Mēness nokriti, vai?

Zēns papurināja melno matu cirtas, bet nebilda ne vārda. Arianna acumirklī saprata, kas jādara, lai gan tas nešķita patīkami. Viņa ievilka zēnu zvanu torņa ēnā un sāka raut no sevis nost puišu drēbes, nelikdamās ne zinis par radīto iespaidu.

Zēns apjucis skatījās, kā no zvejnieka cepures izris brūnu matu vilnis un parādās meitene, jāatzīst, mazliet vecmodīgā apakšveļā, un ritina no somas ārā svārkus.

Ašāk, nestāvi kā iemiets, velc manu zēna ģērbu uz savām ērmotajām drānām. Pasteidzies, lai kāds nepamana un neizvelk Belecas Padomes priekšā.

Zēns kā pa miegam paklausīgi vilka raupjās vilnas bikses un vamzi, vēl siltu no neparastās meitenes ķermeņa, tikmēr viņa, runādama bez apstājas, ģērba mugurā kādas citas drānas no somas. Likās, ka meitene ir bezgala sadusmota.

Man vajadzēja gandrīz vai gadu, viņa niknojās, lai dabūtu gatavu visu šo maskarādi, un tu vienā mirklī visu sagrāvi. Nu nāksies gaidīt nākamo gadu. Un tikai tāpēc, lai glābtu tādu pusdulnu svešinieku, starp citu, kā tevi sauc?

Lusjēns, viņš teica, pieķerdamies vienīgajai saprotamajai frāzei.

Lučiano, noteica meitene, likdama vina vārdam ska-nēt tik svešādi, cik sveša rādījās dzīve šai Belecā, kā viņa to nosauca.

Lusjēns nešaubījās ne mirkli, ka pilsētu tā nesauc, tāpat kā zināja, ka viņš nav Lučiano, tomēr nolēma meitenes noteikumus pieņemt. Tāpat šeit nekam nav jēgas.

Un kā sauc tevi? viņš pavaicāja, atsaukdamies rituālam, kas ierastajā dzīvē bija tāds pats.

Arianna, attrauca meitene un, ar mežģīņu šalli siedama atrisušos matus, uzmeta viņam kritisku skatienu. Nu vismaz tik traki nekritīsi acīs. Dieva laime, ka esam viena auguma. Bet ar tevi būs cauri, ja kāds ko pavaicās. Būs vien jāpaliek kopā ar mani.

Bet kāpēc tu izliecies par zēnu? Lusjēns painteresējās.

Arianna smagi nopūtās.

Gari jāstāsta. Ejam. Labāk laižamies no Piazza projām, pastāstīšu pēc tam. Un tu varēsi pastāstīt man, kā šeit gadījies tieši šajā dienā. Biju gatava vai derēt, ka visā pilsētā esmu vienīgā, kas nav no beleciešiem.

Meitene veda Lusjēnu cauri pārejai zem milzīga pulksteņa un tad pa šauru ieliņu labirintu, augšā un lejā pa tiltiņiem, pāri šauriem ūdensceļiem un visu aizmirstiem laukumiņiem. Izskatījās, ka pilsēta vēl nav pamodusies. Lusjēns sekoja, priecīgs, ka var iet neaizelsdamies un turēties līdzi noslēpumainajai, sparīgajai meitenei, just, kā saule glāsta plecus cauri raupjajam kamzolim, un būt tikpat laimīgs kā neatminamās sendienās.

Nu viņi jau bija laukumā ar slēgtu skatuvi, kur tirgotāji miegainām acīm izlika dārzeņus un kāds vīrs vēra vaļā kafejnīcu. Pirms ienirt kafejnīcā, Arianna palēnināja mērķtiecīgo soli un pamatīgi nopētīja vīni. Lusiēns sekoja pa pēdām.

Kafejnīcā brīnumjauki smaržoja, saldi un sīvi viss juku jukām. Strādnieki pie bāra letes malkoja melnu kafiju no mazām tasītēm. Arianna pamāja Lusjēnam, lai sēstas pie galdiņa, tad atnesa divas krūzes ar šokolādi un dažas kraukšķīgas kūciņas.

Nu, noprasīja Arianna, kāds būtu tavs stāsts?

Vispirms pastāsti par sevi, teica Lusjēns. Kādēļ tu esi tik noskaitusies?