Stravaganza-1 Masku pilsēta

Ne jau visas, atbildēja Arianna. Tikai neprecētās. Man pašai arī pēc pāris mēnešiem būs maska, tiklīdz apritēs sešpadsmit. Tas ir vēl viens no Hercogienes likumiem. Ne šīs, jāsaka. Šis likums ir spēkā jau gadu gadiem. Viņai pašai arī jāstaigā maskā.

Tātad viņa nav precējusies? pajautāja Lusjēns, bet Arianna atbildes vietā tikai iespurdzās.

Viņa vilka Lusjēnu projām no laukuma uz pilsētas klusajiem rajoniem. Namiņi tur bija balsināti sārtos, smilškrāsas un dzeltenos toņos, un no dažiem jumtiem vai terasēm sprauktin spraucās mazdārziņi. Debesis bija zilumzilas, šur tur starp mājām manīja pa zvanu tornim, kam apkārt riņķoja putni. Nelieli kanāli šķērsoja ceļu tik bieži, ka nācās līkumot un iet pāri tiltiņiem; nebija ko domāt tikt pa taisnāko ceļu.

Ļoti skaista tā jūsu pilsēta, Lusjēns beigās pateica.

Jā, tāpēc jau tā ir bagāta, — lietišķi attrauca Arianna.

Belecas moto: skaistums ir nauda Belezza ē monēta.

Kurp mēs iedami? pajautāja Lusjēns.

Varētu aizšaut līdz Scuola , Arianna strupi attrauca.

Pa tiltiņu viņi šķērsoja vēl vienu mazu kanālu un nu

atradās uz ietves līdzās daudz lielākam. Akmens tilta otrā pusē stāvēja milzu ēka ar uzrakstu Scuola Mandoliera, tā vīdēja iegravēts akmenī virs ieejas. Kanālā ēkas priekšā šūpojās vairāki melni kuģi, cilvēki grupiņās lietišķi nāca un gāja, it kā te notiktu kas nozīmīgs.

Mandoljeri, ierunājās Lusjēns, ir cilvēki, kas iras ar laivām, vai ne?

Arianna veltīja viņam iznīcinošu skatienu.

Ne iras, bet airē. Un mandolas, nevis laivas. Jo tām ir mandeļu forma mandola. Lai airētu, jāapgūst ne viens vien stiķis.

Vai pati esi mēģinājusi? jautāja Lusjēns, lūkodamies uz slaidajām laivām. Prātā atausa, kā viņi kopā ar tēvoci Grēmu, mātesbrāli, bija stūmušies plakandibena laivā pa upi Kembridžā. Ari tajā laivā bija jāstāv aizmugurē.

Protams, Arianna neiecietīgi attrauca. Arī mūsu salā ir kanāli. Un Toronē no sākta gala esmu stūrējusi mandolas. Abi mani brāļi ir zvejnieki Merlino salā.

Viņa sarauca pieri.

Būšu sarūpējusi viņiem ne mazums nepatikšanu un viss velti! Vecāki raizēdamies būs tikuši pie sirmiem matiem: viņnakt brāļi taču atgriezās bez manis. Es paņēmu pēdu, vai zini. Vecāki pat nenojauš, kur esmu.

Lusjēns neteica ne vārda, vien nodomāja to pašu par saviem vecākiem. “Arianna vismaz zina, kur atrodas,” viņš sprieda. “Drusku labāk nekā manā gadījumā.”

Arianna paķēra Lusjēnu aiz rokas. Tagad noteikti rit atlase, viņa izdvesa, redz, kur Hercogienes laiva.

Lusjēns nevarēja nepamanīt, ka smalki izrotātu laivu pār ūdeņiem veikli airēja ļoti skaisti jauni vīrieši. Laivas centrā bija segts nodalījums, pārklāts ar sudraba brokātu. Mandoljers prasmīgi iebrauca piestātnē, un Skolas ierēdnis krāšņā uniformā palīdzēja izkāpt vispirms galma dāmai, pēc tam kādam stāvam elegantā maskā tā varēja būt tikai 1 Iercogiene.

Aši! sauca Arianna. Ejam iekšā!

Vai tad drīkst? brīnījās Lusjēns. Nepieķers?

Atlase notiek publiski, izaicinoši izmeta Arianna. Un nevienam ne prātā nenāks, ka tiek pārkāpts likums. Tas ir mans trumpis. Viss būs pa pirmo, ja nesāksi ar kādu pļāpāt.

Meitene metās pāri tiltam, un Lusjēnam neatlika nekas cits kā traukties nopakaļ.

Koka vārti zem akmens izkārtnes tiešām stāvēja plaši atvērti, un nākamajā mirklī Lusjēns jau bija pagalmā, kur drūzmējās smalki ģērbti ļaudis. Savā patapinātajā tērpā zēns jutās mazlietiņ noplucis, taču neviens uz viņu pat nepaskatījās. Pagalma vienā pusē slējās paaugstināta platforma. Tieši tobrīd Hercogiene, uzkāpusi augšā, sēdās kokgriezumiem greznotā krēslā. Pulciņš satrauktu jaunekļu drūzmējās rindā pa labi no skatuves.

Arianna bija izlauzusies cauri pūlim jau līdz pirmajai rindai, vairs neraizēdamās, ka viņu pazīs. Kad Lusjēnam izdevās aizspraukties līdz Ariannai, zēns redzēja, ka viņa ir bezgala savaldzināta, violetās acis mirdzēja, un mati bija atrisuši. Tieši to Arianna bija gaidījusi visu gadu, un, pat ja viss notika citādi, nekā cerēts, viņa tomēr bija sajūsmināta par iespēju šeit atrasties.

Uz skatuves notiekošais mazliet atgādināja skaistumkonkursu. Jaunekļus veda pa vienam, lai Hercogiene tos novērtētu. Viņa gan nelika tiem vērt vaļā mutes un neskatījās zobos, tomēr tālu no tā nebija. Pēc katra zēna apskates Hercogiene aprunājās ar Skolas ierēdni, un neveiksmīgie dalībnieki tika vesti no skatuves lejā, bet veiksminieki tika aizmugurē nostādīti rindā gluži kā aitas.

Varēja manīt, kur pūlī stāv zēnu ģimenes: ik lēmumu sveica vaimanas vai līksmas gaviles. Lusjēns nebūt nebija drošs, ka Ariannas plāns būtu izdevies. Rādās, neviens šeit nebija bez līdzjutējiem. Tuvinieku kaislības viļņoja pūli uz priekšu, grūžot arī Lusjēnu un Ariannu arvien tuvāk skatuvei.

Lusjēns nu jau atradās pašā priekšā, pāris pēdu no Hercogienes. Cerību pilno jauno mandoljeru rinda strauji ruka. Lusjēns lēsa, ka abiem pēdējiem, ņemot vērā Hercogienes izvirzītos izvēles principus, nebija cerību: viens par mazu, bet otram kājas riteni. Viņi tika noraidīti tik skubīgi, ka Lusjēns jau pagriezās, lai ietu. Te pēkšņi atskanēja Hercogienes balss: