Stravaganza-1 Masku pilsēta

Nācās krietni papūlēties, lai nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru īstu belecieti pierunātu doties projām no pilsētas. Vīrs burkšķēja vienā laidā līdz pašai salai, bet Arianna nelikās dzirdam. Ar vienu roku ieķērusies laivas malā, ar otru viņa spieda ciet muti, lai izmisumā nebrēktu.

Vai tad tas ir godīgi? Lučiano, tas puika, sagrāva Ariannas plānus tikpat kā kāršu namiņu un tad vēsā mierā iekāpa viņas vietā. Kaut kur saprāta dziļumos Arianna juta, ka zēns tur nav vainojams, Hercogienei acīs taču viņš tīšām nelīda. Tāds vientiesis neko nezināt par Hercogieni, neko par mandolu lietu, pat par Belecu ne.

Bet citā prāta stūrītī gruzdēja mežonīga greizsirdība. Ar tumšajām acīm, cirtainajiem matiem un kautro smaidu Lu-čiano drīz vien airēs tūristus pa Lielo kanālu pretī veiksmei, drošai veiksmei. Par to, ka Hercogiene viņu izvēlēsies arī sev, Arianna nešaubījās ne mirkli. Lusjēns gan izskatās tikai nule kā sasniedzis piecpadsmit gadu slieksni, kā Scuola ziņojusi savos uzņemšanas noteikumos, turklāt tik trauslu augumu, tomēr viņa pievilcība nodrošina vietu Skolā. Turklāt viņš pat nebija belecietis, pat ne tālietis.

Arianna, atslābinājusi roku, iemērca plaukstu ūdenī, tad apslacīja seju. Nu viņi jau kuģoja atklātā lagūnā, tālu prom no sāļajiem kanālu ūdeņiem. Lusjēns teicās esam anglis, tam Arianna ticēja, kaut arī viņš runāja tāliski, bet visam pārējam vairs ne. Kāpēc lai viņa ticētu? Lusjēns ieminējās par slimību, lai gan, skaidrāks par skaidru, bija vesels, teicās esam plikgalvis, kad uh! Pie šīs domas Arianna no-sprauslojās. Melo vienā melošanā. Visam Lusjēna stāstam nav nekādas jēgas. Varbūt viņš arī nav vientiesis, tomēr negants viltnieks gan.

Brīdī, kad laiva sasniedza Torones piestātni, Ariannas ugunīgais niknums bija jau noplacis līdz trulam, rūgtam izmisumam. Sardze, izsūtīta jūrā vērot viņas atpakaļ-braucienu, pēc rokas pacelšanas sveicienam aizbrāzās pa galvenā kanāla krastmalu, bet Arianna vilkās mājup.

Arianna labāk par visiem zināja, kādu satraukumu Toronē izraisījusi viņas prombūtne. Viņa bija Figlia clellt Isola Salas meita. Vienīgais bērns, kas pēdējo divdesmit gadu laikā šeit piedzimis.

Toronē visi bija krietni gados. Ariannai nebija rotaļ-biedru, vienīgi tēvs ar māti un abi daudz vecākie brāļi. Toronē vispār bija maz ģimeņu. Ariannas tēvs Džanfranko, nodzīvojis salā visu mūžu, bija maza katedrāles muzeja kurators. Torones katedrāle bija senākā celtne visā lagūnā, būvēta pirms daudziem gadsimtiem, kad Belecas vietā vēl stiepās purvs. Tūristi brauca šurp no visas pasaules, lai apskatītu katedrāli ar brīnišķīgajām sudraba mozaīkām.

Bet nedz veikalu, nedz ari skolas Toronē nebija. Arianna uz skolu Merlino, lielo salu, kur strādāja un namiņā jūras krastā dzīvoja brāļi, brauca laivā. Tur bija arī tirgus, kurā pārdeva pārtiku un greznumlietas no cietzemes. liet vasarā Toronē ik dienu sabrauca tirgotāji no mazākās Burleskas salas, atveda kūkas un vīnu, mežģīnes un stikla izstrādājumus un pārdeva to visu tūristiem. Turpretim ziemā Toronē bija tikai zivis no Merlino un tas, kas izauga salā. Tieši ziemas mēnešos Arianna visdedzīgāk sapņoja par bēgšanu.

Ariannas māte Valērija izsteidzās no balsinātā namiņa un paskarbi apskāva bēgli, reizē atviegloti raudādama un smiedamās, taču pēc brīža sāka bārties un kaunināt. Sardzes vīri laivā aizšāvās uz katedrāli, lai uzmeklētu Džanfranko un pavēstītu jaunumus.

Kur tu biji? Valērija nebeidza taujāt. Mēs raizējāmies, vai traki palikdami. Tomaso un Andželo nevar atrast sev vietu. Šodien viņi pelnījuši jauku brīvdienu, bet vai zini, ko viņi dara? Izbrauca ar laivu jūrā un tagad mēģina piekļūt Belecai, cik tuvu vien drīkst.

Arianna nomurmināja kaut ko par dabisko vajadzību kārtošanu un tad nomaldīšanos pūlī. Meitene ij necerēja, ka viņai noticēs. Ja nebija iespējams atrast brāļus, tad varēja palūgt vietu jebkurā laivā, kas brauca atpakaļ uz salām. Galvenais taču bija tikt projām no pilsētas.

Arianna tā īsti pat nebija izlēmusi, ko teiks ģimenei, ja Scuola viņu uzņems. Plāns beidzās ar iestāšanos Skolā. Varbūt, uzsākusi mācības, viņa savā blēdībā atzītos un Hercogiene būtu spiesta nākotnē pieļaut arī meiteņu apmācību. Taču, ja pavisam godīgi, diez vai pēc viņas uzdrīkstēšanās Skolu pārplūdinātu meiteņu pieteikumi. Ariannas plāni bija viņas plāni, un tikai.

Bārienu krusa bira un bira, un nenorima augu dienu; mājup atsteidzies, pievienojās arī tētis un brāļi, kas izsalkuši un apjukuši bija atgriezušies pēcpusdienā. Pat kaimiņi iemeta aci, lai redzētu, ka Arianna ir sveika un vesela, un pēc tam, jūtot līdzi vecākiem, purināja galvas par viņas negantību un nepaklausību.

Ariannai jau sen bija līdz kaklam allaž atrasties uzmanības centrā. Viņa ne vienu reizi vien bija vēlējusies, lai To-ronē būtu arī cili bērni, tad viņas nasta nebūtu tik smaga.

…un neviens nezina, cik ilgi tā vēl būs, nobeidza tētis. Ūdens ceļas katru gadu, un, ja netiks būvēti aiz-sargsprosti, pilsēta pazudīs jūras dzelmē tāpat kā Atlantīda.