Stravaganza-1 Masku pilsēta

Viņš piecēlās un pamāja, lai Lusjēns seko tumšajā istabas stūrī, kur sienu sedza sudraba brokāta aizkars. Kad Rodolfo to atvilka, Lusjēns acumirklī nespēja aptvert, kas tur atrodas. Izskatījās pēc televīzijas ekrānu pults, kaut gan tas skanēja moderni un atbilda augstāko tehnoloģiju līmenim, bet kā lai netic acīmredzamajam?

Seši miniatūri ovāli spoguļi greznā ierāmējumā, iespējams, ziloņkaulā, rādīja kustīgas ainiņas, dažas Lusjēnam šķita tādas kā redzētas. Scuola un Piazza, kur viņš pirmoreiz ieraudzīja Ariannu, tad vēl varbūt kaut kas līdzīgs lielās katedrāles interjeram un trīs citas vietas, visas bagātīgi greznotas, tās likās neredzētas, tomēr laikam atradās kaut kur tepat Belecā.

Zem spoguļiem rindojās sarežģīta kloķu rinda robainām malām un misiņa svirām dažas līdzinājās zodiaka zīmēm, bet dažas Lusjēns redzēja pirmoreiz. Viņš vairs nepūlējās saprast, kas te notiek. Nudien, vieglāk ļauties domai, ka Beleca ir sapnis.

Rodolfo pamāja uz spoguļa pusi, kurā vīdēja Scuola Mandoliera, un Lusjēns, it kā atgriezies iepriekšējā dienā, palūkojās uz sevi no malas. Gluži kā apburts viņš skatījās, kā ovālajā spogulī ieslīd neliela mandola un no tās vieglā solī izkāpj elegants miniatūrs stāvs, kuru, verdziski klanīdamies, ielenc Skolas ierēdņi.

Vai tā ir Hercogiene? Lusjēns jautāja.

Būs ieradusies pārbaudīt savus jaunos rekrūšus, paskaidroja Rodolfo. Viņa droši vien brīnīsies, kas noticis ar tevi.

Tas spogulis, spogulis uz sienas, iesāka Lusjēns. Bet Rodolfo izlikās nesaprotam. Maģija, piebilda Lusjēns.

Nepavisam, Rodolfo negribīgi atbildēja. Zinātne.

Tad tā jūs mani redzējāt, secināja Lusjēns. Bet kā jūs zinājāt, ka esmu tas, kuru gaidāt? Vai tāpēc, ka nelīdzinos belecietim?

Rodolfo uzmeta Lusjēnam caururbjošu mirkli. Vai tad tu tiešām nesaproti? viņš vaicāja. Nāc nu, paskaties pats.

Rodolfo piegāja pie zemā loga un, atvēris to, pārmeta garās kājas pār palodzi. Arī Lusjēns pārsteigts tuvojās logam, tad ārpusē ieraudzīja tādu kā jumta dārzu. Rodolfo pamāja, un zēns sekoja.

Tā bija oāze pilsētas sirdī. Lusjēns acumirklī noģida, ka dārzs aizņem vairāk vietas, nekā izskatās. Tas pārklāja daudz plašāku laukumu nekā ēkas jumts, uz kura viņi šobrīd stāvēja. Dārzs stiepās tāltālu, un Lusjēnam likās, ka tālumā redzami pāvi.

Milzu podos slējās koki visā augumā, un viscaur ziedēja puķes, pildīdamas gaisu ar smagu aromātu. Jumta dārza vidū darbojās muzikālā strūklaka vēl kaut kas no zinātnes, nosprieda Lusjēns. Zemi gandrīz viscaur klāja ēnas, starp diviem apelsīnu kokiem bija izvilkts šūpuļtīkls, bet cieši klāt balustrādei, kas dārzu ieskāva, pret dakstiņu terasi triecās saules stari.

Rodolfo viņu tur jau gaidīja, gozēdamies saulē. Kad Lusjēns pienāca klāt, Rodolfo saudzīgi apņēma zēnu ap pleciem un mudināja paskatīties lejup.

Ko tu tur redzi? viņš pajautāja.

Pirmajā acumirklī Lusjēns cauri margām aplūkoja neatkārtojamo Belecas daiļumu, pilsētas sudraba smailes un zvanu torņus, kas zilajās debesīs mirdzēt mirdzēja, taču Rodolfo bija domājis ko citu. Viņš norādīja uz dakstiņiem, to sarežģīto, gluži astronomisko rakstu. Dārzs, kādam, pēc mūsu priekšstatiem, jābūt burvja dārzam, nosprieda Lusjēns.

Un tad Lusjēns ieraudzīja to, kas bija jāredz. Pie abu kājām stiepās tikai viena tumša ēna.

Es gaidīju cilvēku bez ēnas.

4. nodaļa. Stravaganti

Laiks jumta dārzā šķita apstājies. Ja ne apstājies, tad vismaz pagausinājis gaitu līdz kūtram solim. Lusjēns nespēja atraut skatu no vietas, kur vajadzēja būt viņa ēnai. Rodolfo, kurš uz mirkli bija atgriezies istabā, jau nāca ar divām glāzēm dzirkstoša, gaiša dzēriena.

Prosecco, viņš sacīja. tu esi šokā.

Lusjēns jau gribēja aizbildināties, ka nedzer, bet tad sajuta mokošas slāpes, turklāt Dievs vien zina, kāds šajā pilsētā ūdens. Vieta, kur viņš tagad stāv, ir viena lieta, bet pavisam cita laiks, kurā viņš iemests, tas nav divdesmit pirmais gadsimts, par to šaubu nav, un galu galā viss pilsētas skaistums nespēj atsvērt no kanāliem plūstošās smakas.

Lusjēns iemalkoja prosecco. dzēriens bija vēss, nedaudz kodīgs un Lusjēnam garšoja lieliski. Alfredo, vecais man-doljers, kas viņu bija atvedis no Scuola, nāca rodolfo pa

pēdām ar pudeli vienā rokā un paplāti, piekrautu nevīžīgām šķiņķa sviestmaizēm, otrā. Lusjēns sajuta vilka izsalkumu. Kad viņš pēdējo reizi bija ēdis? Kūciņas kafejnīcā ar Ariannu? Vai arī mazliet olu kulteņa, ko pirms gulētiešanas izdevās iemānīt tajā otrajā dzīvē?

Lai kā arī būtu, tas likās bezgala sen, un, pirms uzdot Rodolfo kādu no daudzajiem jautājumiem, kas nedeva miera, Lusjēns jau bija notiesājis trīs sviestmaizes un izdzēris divas glāzes dzirkstošā vīna.

Sudrabmatis zinātnieks vai burvis, lai kas viņš bija, pats neēda, tikai, draudzīgi klusēdams, sēdēja, kamēr Lusjēns pabeidza maltīti.

Nu kā, jūties labāk? viņš apvaicājās.

-Jā, paldies, teica Lusjēns. Pašreiz jūtos lieliski.