Stravaganza-1 Masku pilsēta

Rodolfo soļoja turp un atpakaļ pa terasi nikni un draudīgi. Cik necik apjaušot tās spēles noteikumus, kurā nejauši ierauts, Lusjēns priecājās, ka viņš ir vienā komandā ar Rodolfo. Stravagante kā ienaidnieks būtu tiešām drausmīgs.

Piepeši Rodolfo pieklusa pa logu rausās ārā Alfredo.

Kungs, — viņš elsa. Lejā stāv Remanas vēstnieks. Viņš vēlas audienci pie jums.

To pateicis, kalpotājs aši salieca labās rokas īkšķi un mazo pirkstiņu kopā un ar vidējiem pirkstiem pieskārās uzacīm un krūtīm.

Pasaki, ka manis nav mājās, Rodolfo, saraukdams pieri, teica.

Es jau, kungs, lūkoju, bet viņš sakās redzējis jūsu mandolu pietauvotu lejā, vecais vīrs pūta. Un arī viņa cilvēks šodien neesot manījis jūs izejam ārā.

Viņa cilvēks? saniknots iekliedzās Rodolfo. Tātad man pielikuši spiegus? Gudrais vīrs strauji pagriezās pret Lusjēnu. Aši manā laboratorijā! Ja tas okšķeris tiešām vēro mūsu durvis, tad būs redzējis tevi ienākam. Taču iziet no šejienes var pa vairākiem ceļiem. Mums jādabū tevi projām.

Lusjēns samulsis metās pa pēdām Rodolfo pāri zemajai palodzei. Kā viņš tiks no šejienes projām? Un kas viņam daļas gar Remanas vēstnieku? Bet Rodolfo jau bija pie sienas un satvēra svečturi, kas izskatījās pēc pāva ar asti visā krāšņumā. Skaistākais amatniecības meistardarbs; Lusjēns brīnījās, ka nebija to ievērojis uzreiz, ieejot laboratorijā. Tas bija no sudraba, bet ik spalva klāta ar spožu, atšķirīgas krāsas emalju. Pāva krūtežas zilums un zaļums un astes purpurs istabas tumsā zaigoja kā bāka, vēstot par drošu ostu.

Rodolfo pagrieza pāva galvu, un siena atvirzījās. Lusjēns neticēja savām acīm. Slepena eja! Tikpat kā Cluedo, viņš nomurmināja. Bet Rodolfo, atkal satvēris pāva galvu, steidzināja Lusjēnu pazust ejā. Zēns jau dzirdēja soļus otrpus 1 abc oratori ja s du rv īm.

Ej tikai uz priekšu, Rodolfo pamācīja Lusjēnu. Pa eju tiksi līdz pašai Hercogienes pilij. Nonācis galā, viegli pagrūd durvis, un būsi viņas personīgajos apartamentos.

Lusjēns, to dzirdot, satraukti saminstinājās. Nebija ne mazākās vēlēšanās nokļūt aci pret aci ar Hercogieni viņas personīgajos apartamentos! Tad jau labāk pie tīģerienes krātiņā. Hercogiene neapšaubāmi satrauca viņu vairāk nekā jebkurš, ko viņš jelkad sastapis.

Ūja! Lusjēnam paspruka. Kāpēc man tas būtu jādara?

Rodolfo pieliecās tuvu, tuvu, tumšās acis hiponotizējoši

skatījās tieši Lusjēnā. Tāpēc, ka persona, kas tur nāk pa kāpnēm, ir Rinaldo Kimiči, viņš klusā balsī skaidroja.

Un, ticis tev klāt, tās grāmatiņas dēļ viņš ar prieku tevi nonāvēs. Tagad ej. Un es, kolīdz varēšu, tev sekošu. Paņem šito ugunsakmeni, lai vari izgaismot ceļu.

To sacīdams, Rodolfo parakājās svārku kabatās un tad iesvieda Lusjēnam rokās kaut ko līdzīgu milzu olai.

Pasaki Silvijai, ka es tevi sūtīju.

Lusjēns pat nepaspēja pajautāt, kā to būtu darījis Elizabetes laika dzejnieks: Kas ir Silvija?

Rodolfo iestūma zēnu ejā, siena sakļāvās, un acīm atkal bija jāpielāgojas tumsai. Eja bija piķa melnumā. Lusjēns pacēla olu un sajūsmināts skatījās, kā tā iekvēlojas. Rokās sasilusi, tā jau gailēja koši sarkana. Gaismiņa nebija nekāda spožā, tomēr pietiekama, lai Lusjēns redzētu, ka atrodas šaurā gaitenī ar akmens sienām un nelīdzenu grīdu. Degunā iesitās pelējuma smārds, lai gan mitrumu nejuta. Brīdi ieklausījies, kas notiek aiz smagajām durvīm ar pāva svečturi, un secinājis, ka tām cauri neizkļūst ne skaņa, Lusjēns noskurinājās un pagriezās, lai ietu; ugunsakmens, šūpojoties soļu ritmā, uz sienām plaiksnīja dīvainus ornamentus. Jau atkal likās tik uzkrītoši, ka viņam nav ēnas.

Hercogien, te nu es nāku, Lusjēns nočukstēja.

Vēstniek, ko varu jūsu labā darīt? Rodolfo sveica Rinaldo di Kimiči ledainā pieklājībā, iekšēji vārīdamies dusmās par aristokrātiskā spiega un viņa zemākās kārtas vārtu rūmes okšķera nekaunību.

Senator, uzsāka Kimiči un, acīm šaudoties apkārt, oficiāli paklanījās. Viņš bija saņēmis ziņojumu, ka no Scuola Mandoliera uz sinjora Rodolfo laboratoriju pārvests zēns, un tas intriģēja. Daudz netrūka, lai viņš pajautātu, kur zēns ir.

Nākamnedēļ es Vēstniecībā rīkošu pusdienas par godu Hercogienei, di Kimiči improvizēja, un ceru, ka jūs pievienosieties.

Ar lielāko prieku, atbildēja Rodolfo, taču, ielūdzot mani personīgi, jūs izrādāt man pārāk daudz goda.

Abi teica vienu, bet domāja citu, un tikšanās nebija ilga. Rodolfo atbrīvojās no Vēstnieka tik ātri, cik tas pieklājīgā veidā bija iespējams, taču Lusjēnam pazemes ejā viņš uzreiz vēl nesekoja.

Tā vietā viņš pārbīdīja spoguļus, vienu koncentrēdams uz kanālu ārpusē, kur pa tuvāko tiltu slāja stāvs tumšā apmetnī, acīmredzami dīki vērodams drūmos ūdeņus. Rodolfo čukstus kaut ko nomurmināja, stāvs sarāvās un palūkojās augšup, kā juzdams burvja skatienu. Pēc mirkļa uz tilta vairs neviena nebija. Rodolfo pasmaidīja.

Ar šito ošņu tā kā būtu nokārtots, viņš noteica.

*