Stravaganza-1 Masku pilsēta

Sārtās gaismas apņemts, Lusjēns uzmanīgi taustījās pa slepeno eju. Brīžiem šķita: kaut kur skan tik tikko sadzirdama mūzika. Akmens sienas bija neganti biezas. Beidzot, sasniedzis ejas otru galu, Lusjēns atrada durvis, visai līdzīgas tām, kādas bija laboratorijas pusē. Apstājies viņš iegrima pārdomās.

Silvija noteikti būs tā pati Hercogiene. Kas viņa ir -draugs vai ienaidnieks? Ja jau Rodolfo draudzene, tad jāpieskaita savējiem. liet tik un tā viņa Lusjēnu satrauca vairāk nekā Rodolfo. Varbūt pietiks paslēpties ejā līdz brīdim, kamēr Remanas vēstnieks būs projām.

Iedomājoties par Vēstnieku, prātā atausa Rodolfo teiktais: "Ja viņš reiz tev tiks klāt, tad ar prieku grāmatiņas dēļ nonāvēs.” Lusjēns pēkšņi jutās ne vien nobijies, bet arī neaizsargāts. Dzīve Belecā neapšaubāmi bija krietni interesantāka nekā slimošana gultā, tomēr palikt šeit uz visiem laikiem nebija ne mazākās vēlēšanās, bet, ja grāmatiņu kāds nozagtu, tas notiktu tieši tā. Un kas būs ar to otro Lusjēnu, ja viņu šeit nonāvēs?

Ar to pietika, lai mestos uz durvīm. Lai nu kā, nācās saņemt visu drosmi, un, durvīm atsprāgstot, Lusjēna acis bija aizvērtas.

Nu, kas mums te šodien būtu? jautāja jau pazīstamā balss.

Lusjēns atvēra acis un saminstinājās, apžilbis no pārbagātības, kurā viņš tagad atradās. Iepretim sēdēja Hercogiene, šobrīd bez maskas. Seja nebūt nebija šausminoša; tieši otrādi viņa bija satriecoši daiļa, lai arī ne jauna. Lielās, violetās acis, kad Lusjēns uz Hercogieni paskatījās, urbtin ieurbās viņā, un lūpas, redzot zēna apbrīnā atplesto muti, uzjautrināti savilkās.

Vai tas, ko redzi, tev patīk, zēn? viņa nomierinošā balsī jautāja. Tad, strauji mainījusi toni, piebilda: Vai ir vērts šī mirkļa dēļ mirt?

Tad Hercogiene pasita knipi uz galminieces pusi.

Sauc sardzes vīrus. Saki, ka pie mums notikusi ielaušanās.

Nē, uzgaidiet! stostījās I.usjēns. Mani šurp atsūtīja Rodolfo.

Hercogiene pamāja dāmai, lai uzgaida.

Es jau arī nedomāju, ka slepeno eju tu izmanto bez viņa ziņas. Bet kas tu esi?

Hercogiene piecēlās un saņēma Lusjēna zodu. Zēnam staltajā sievietē nācās lūkoties mazliet no apakšas.

Vai gadījumā neesi viens no maniem jaunajiem mandoljeriem?

Atbildi viņa negaidīja.

Ko gan Rodolfo domā? Viņam taču kā jebkuram zināms, ka svešiniekam, kas mani ierauga bez maskas, draud nāve.

Lusjēns krita panikā. Rādās nāve uzglūn abos ejas galos. Viņš lika skriet šurpu, jo Riņaldo di Kimiči jau nāca augšup pa kāpnēm. Rodolfo teica, lai nāku, jo Kimiči mani nogalēs.

Hercogiene sastinga.

Pietiks, viņa valdonīgi sacīja, sūtīdama projām dāmu.

Vai lai saucu sardzi, Jūsu Augstība? sieviete vilcinādamās pārvaicāja, bet par atbildi saņēma skatienu, kas zemākas kārtas būtni pārvērstu akmenī.

Saki, lai spodrina ieročus, beigās Hercogiene noteica.

Kolīdz sieviete istabu'bija atstājusi, Hercogiene norādīja

uz krēslu sev līdzās,

Ikviens Kimiči naidnieks neapšaubāmi ir Belecas draugs. Un es esmu Beleca. tagad pastāsti, kas esi tu.

5. nodaļa. Lagūnas pilsēta

Lai cik pārsteidzoši tas ari būtu, Arianna garlaikojās. Tiesa, meitene, izrāvusies no salas, vairs nebija noslēgtās sabiedrības ziņkārīgajās acis. Taču šeit, Belecā, viņa bija ne jau kas īpašs, vienīgi jauna meitene. Kad viņa ar grozu rokā līdzās tantei stāvēja rindā pie augļu un dārzeņu letes, neviens viņu vārdā nesauca un neapvaicājās, kā vectēvam ar slimo kāju. Ariannas skatiens klīda ap katedrāli. LIn tas nu bija viss, kurp viņas lielais piedzīvojums atvedis. Tā vietā, lai mandolā vizinātu bagātus tūristus pa lielpilsētas kanāliem, viņa rosījās kā mājsaimniece un viņas izredzes nebija dižākas kā iespēja izvēlēties visspožāko baklažānu.

Arianna nopūtās. Ne jau pirmo reizi viņa sapņoja, kas būtu noticis, paliekot kopā ar Lučiano. Varbūt pateikt, ka viņa ir Lučiano māsa, un pēc Hercogienes aiziešanas ieņemt viņa vietu. Hercogiene! Tas vienkārši nebija taisnīgi, ka vienai sievietei tik liela vara, bet pārējām nekādas.

Pēkšņi rinda saviļņojās, kādai sievietei izbrīvējot ceļu melni tērptam stāvam. “Labs rīts, ser,” “Sveicināti, Senator,” visi murmināja klanīdamies un mādami. Arianna, mazliet ieintriģēta, pacēla skatienu, jo Senators apstājies uzrunāja viņas tanti. Leonora izskatījās gaužām satraukta. Varbūt viņš ir tantes pielūdzējs? Pietiekami izskatīgs un laba partija bagātai atraitnei, bet vai tad nebaumoja, ka Rodolfo ar Hercogieni…?

Tātad šopēcpusdien. Veiksmīgu dienu. Veiksmīgu dienu, kundzes. Un projām viņš bija, aizsoļoja pāri Piazza , atstādams aiz sevis ne vienu vien straujāk pukstošu sirdi.

Kas tur īsti bija? atpakaļceļā uz Leonoras māju Arianna pajautāja. Nemaz nezināju, ka jūs ar sinjoru Rodolfo esat pazīstami.

Tikai pavirši. Reiz viņš izpalīdzēja manam vīram, -paskaidroja tante, zagšus mezdama skatu visriņķī, lai pārliecinātos, vai kāds nenoklausās. Šķiet, ka tā esi tu, kas viņu interesē.

Arianna apjuka.

Es? Kāpēc gan?

Nav ne jausmas. Taču viņš grasās mūs šopēcpusdien apciemot un teica, lai es tev cieši piesaku, ka atnesīs ziņas no kāda tava drauga Lučiano.