Stravaganza-1 Masku pilsēta

Arianna iespurdzās: No kāda drauga!

Vairāk viņa neko neteica, un, tā kā Leonora neko arī nezināja, nākamās pāris stundas aizritēja rūpju pilnās gaidās. Leonora remdēja ziņkārību, tīrot jau tā nevainojamās mājas katru kaktiņu un spodrinot loloto sudraba kafijas kannu. Arianna darīja visu, ko tante teica, taču domas lidinājās citur.

Kolīdz lielajā zvanu tornī nosita trīs, pagalma dārziņā ienāca Senators. Vēl nesasveicinājies ar Leo noru un neapsēdies, viņš pameta atzinīgu skatu visapkārt. Tad caururbjošs mirklis tika Ariannai. Viņa negribot nosarka. Rodolfo bija tik līdzsvarota un izcila personība, ka Ariannu pārņēma dīvaina nojausma, vai tikai Rodolfo nezina itin visu par viņas neveiksmīgo mandoljeres plānu. Gan jau Lučiano būs izstāstījis, negantnieks! Meitenes apmulsums pārvērtās bailēs, kad viņa saprata, ka bija bīstami zināt vien, ko viņa bija mēģinājusi izdarīt.

Kolīdz kafija un kūciņas bija nobaudītas, Rodolfo paliecās uz priekšu un galanti uzrunāja Ariannu:

Manuprāt, jūs esat pazīstami ar manu jauno mācekli Lučiano?

Jūsu mācekli, ser? Manuprāt, viņš grasījās kļūt par mandoljeru. Ariannas balsī nodevīgi ieskanējās rūgtums.

Vai tad Hercogiene viņu neizvēlējās?

Tas tiesa, — apstiprināja Rodolfo. Taču es pārliecināju Hercogieni, ka viņa ir kļūdījusies. Elementāri kļūdījusies, jo uz Scuola viņš pieteikties nenāca. Viņš bija ceļā pie manis.

“Ko Rodolfo te māžojas?” domāja Arianna. “Tam Lučiano, ko viņa pirms dažām dienām izglāba, par senatoru Rodolfo bija tikpat sajēgas kā cūkai no svētdienas. Un kas attiecas uz viņa kļūšanu par mācekli… Lai nu kā, bet ziņa par to, ka viņš nebūs mandoljers, Ariannai sagādāja lielāko prieku pēdējo dienu laikā. Nu beidzot varēs vairs nedusmoties.”

Vai tu negribētu ar viņu satikties? pavaicāja Rodolfo un, acumirklī vērsdamies pie Leonoras, piemetināja: Ja tas jums būtu pieņemami, es gribēju teikt, sinjora. Belecā zēnam nav sava vecuma paziņu, un, manuprāt, jūsu brāļameita būtu viņam piemērota draudzene. Lučiano šajā pilsētā ir nesen, un varbūt Arianna varētu viņu iepazīstināt ar apkārtni?

Pēc stundas Leonora, atvadījusies no ciemiņa, izskatījās domīga. Viņas bažīgais skatiens kavējās pie Ariannas.

Tātad sinjora Rodolfo māceklis nav belecietis un tomēr bija Scuola pasākumā nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru? Iznāk, ka jūs abi aizliegtajā dienā bijāt pilsētā. Vai tu man nepaskaidrotu, kā jūs satikāties?

Lusjēns pamodies redzēja, ka mamma lūkojas viņam sejā. Zēnam tas likās tik dīvaini, ka pagāja mirklis, iekams viņš aptvēra, ka te nav Beleca.

Ak, Lusjēn, mamma teica, kodīdama lūpas. Tu mani tā pārbiedēji. Es nevarēju tevi pamodināt. Kā jūties?

Uz tādu jautājumu atbildēt nebija iespējams. No vienas puses, sajūta bija draņķīga kā allaž pēdējā laikā šai reālajā pasaulē. Tomēr viņš jutās arī mežonīgi pacilāts, un adrenalīns deva spēku. Beleca bija īsta, un Lusjēns bija godam ticis galā ar savu pirmo brīvprātīgo ceļojumu turp un atpakaļ. Viņš praktiski lika lietā stravagāciju, un tas bija tik pārsteidzoši viegli.

Tagad Lusjēns mātei uzsmaidīja. Forši. Patiešām. Gulēju kā lācis. Dziļi tāpēc jau, manuprāt, tevi nedzirdēju.

Zēns izstaipījās un pamatīgi nožāvājās, vērodams, kā baiļu izteiksme mātes sejā nodziest. Viņa atsmaidīja pretī.

Varbūt pabrokastosi?

-Jā, paldies. Vai varētu šķiņķa maizīti?

Mamma līksmi aizspurdza. Jau nedēļām dēls neko tādu nebija lūdzis, un viņa no sirds priecājās izpildīt šādu vēlmi.

Lusjēns atkrita atpakaļ spilvenos, galva gāja riņķi. Kad viņš nonāca aci pret aci ar Hercogieni, viņa dziesmiņa rādījās nodziedāta, bet laimīgā kārtā tūdaļ ieradās Rodolfo un visu viņai izskaidroja. Interesanti, ka Rodolfo klātbūtnē Hercogienes satraukums krielni vien noplaka. Acīmredzot viņi ir seni paziņas, un tikpat acīmredzami, ka Rodolfo no viņas nebaidās.

Trijatā viņi sacerēja Lusjēna dzīvesgājumu. Tagad viņš bija Lučiano, gados jauns Rodolfo brālēns no Padāvijas, kurš ieradies, lai kļūtu par mācekli. Lusjēnam piešķirs be-leciešu drānas atbilstoši sabiedriskajam statusam un istabiņu Rodolfo pa/azzo. drošības labad viņam gan būs jāstudē pie Rodolfo. Un viņš arī nedrīkstēs nevilšus pagaist atpakaļ savā īstajā pasaulē, un nāksies studēt stravagācijas zinātni.

Daudzkas no tā visa Lusjēnam vēl aizvien šķita mīkla. Viņš pats bija izstrādājis plānu, kā no savas pasaules tikt līdz Belecai, un likās, ka tas saistās ar iemigšanu un grāmatiņas turēšanu rokā, un domām par peldošo pilsētu. Pirmajā reizē atpakaļceļš uz mājām bija nejaušs gadījums. Droši vien, zaudējot samaņu, viņš arī atgrieztos savā pasaulē bet tikai tad, ja rokā būtu grāmatiņa.

Vai tas nozīmē, ka Belecā nedrīkstu gulēt? atgriezies kopā ar Rodolfo laboratorijā, viņš pajautāja.

Ja esi saskarē ar grāmatiņu, tad nē, sīki iztaujājis Lusjēnu par agrāko ceļojumu struktūru, teica Rodolfo.

Un šurp varu nokļūt vienīgi, kad savā pasaulē esmu aizmidzis? Lusjēns nelikās mierā. — Esmu novērojis, kad šeit ir diena, tad mājās, šķiet, allaž nakts.