Stravaganza-1 Masku pilsēta

Arianna nespēja to nedarīt; saliektu roku viņa zibenīgi pieskārās uzacīm. Lagūnā šis vārds bieži dzirdēts, taču retais zina, ko tas īsti nozīmē. Jaušams vienīgi, ka tas ir spēks un mistērija, un briesmas. Te nu viņai bija piedzīvojums. Ko vēl vairāk vēlēties?

Vai esi ar mieru? noprasīja Rodolfo. Vai izmācīsi Lučiano par belecieti?

*

Nākamās pāris nedēļas Lusjēnam bija laimīgākās visā dzīvē. Dienas tāpat kā agrāk vilkās lēni un mokoši. Turpretim naktīs viņš viegli ieslīdēja atpakaļ belecieša dzīvē. Tad viņš ietērpās samtā, malkoja vīnu, rītus aizvadīja zinātnes stundās (tādu viņa skolā nebija) un katru mīļu pēcpusdienu pavadīja kopā ar Ariannu, pastaigādamies pa brīnišķīgās pilsētas ielām un tiltiem. Vienīgās raizes vairīties no spožas saules gaismas, lai neviens nemana, ka viņam nav ēnas.

Nomoda dzīvē Lusjēns aizgūtnēm lasīja par Venēciju visu, kas pagadījās pa rokai. Tētis jauno interesi uzņēma ar neviltotu prieku un no bibliotēkas un tuvējās grāmatnīcas nesa sējumu pēc sējuma.

Atgriezies skolā, būsi pamatīgs eksperts, tētis priecājās. Zināšanas noderēs vēsturē un ģeogrāfijā.

Taču, jo vairāk Lusjēns uzzināja par Venēciju, jo skaidrāk Lučiano saprata, ka tā atšķiras no Belecas. Kaut vai tas, ka

Belecā augstu vērtēja sudrabu, krietni augstāk nekā zeltu, ko uzskatīja par necilu materiālu. Belecā visi diženās katedrāles kupoli un mozaīkas bija no sudraba. Kad viņš to pateica Ariannai, meitene reaģēja ar sev raksturīgo nosprauslošanos.

Protams, bet kā tad tu domāji? Zelts sūbē. Vai zini, nomelnē. Morte dt oro. vai tad jūsu pasaulē tā nenotiek?

Nē, atteica Lusjēns. Nomelnē sudrabs, ja to netīra. Zeltam nekāda tīrīšana nav vajadzīga.

Šeit mēs sudrabu netīrām, sacīja Arianna. Vienīgi šad tad paspodrinām.

Lusjēns iedomājās, nez kas notiktu, ja viņš paņemtu mazliet zelta, kas Belecā brīvi pieejams un lēts, līdzi uz savu pasauli.

Nu jau tu sāc spriest kā īsts Kimiči, kad Lusjēns par to ieminējās, noteica Rodolfo.

Lusjēnu tas šausmināja, bet, jāatzīst, Rodolfo bija taisnība.

Tātad tas jāievēro, ceļojot abos virzienos? Lusjēns pajautāja. Uz mājām neko no šejienes vest nedrīkst?

Tikai grāmatiņu, kas tev līdzi, atbildēja Rodolfo.

Vēlāk, kad būsi lietpratējs, varbūt iedosim tev vēl kādu talismanu, lietiņu, kas citiem stravaganti no jūsu pasaules nākotnē atvieglotu ceļojumu uz mūsējo.

Līdzīgi kā mana grāmatiņa?

Rodolfo pamāja. Lusjēns nopūtās. Viņš nespēja iztēloties, ka varētu reiz būt tik gudrs kā Rodolfo. Mācību stundas nebija nekādas vieglās. Bezgala daudz par matēriju un ģeoloģiju un kaut kas līdzīgs tam, ko Lusjēns sauktu par zinātni kā tādu. Tomēr visvairāk viņi nodarbojās ar meditāciju. Rodolfo bija ieņēmis galvā, ka jāpilnveido Lusjēna koncentrēšanās spējas.

Atbrīvo prātu līdz galam, viņš nebeidza vien atkārtot, bet Lusjēnam tas likās neiespējami. Tagad sakoncentrējies uz vienu punktu pilsētā. Vizualizē to. Apraksti man. Krāsas, smaržas, skaņas, struktūru.

Šis uzdevumam Lusjēnam, pateicoties pēcpusdienas pastaigām ar Ariannu, padevās aizvien labāk. Pienāca diena, kad Belecas calles un campos, un sotoportegos viņam bija tikpat pazīstamas kā Ziemeļlondonas nostūra ielas, parki un alejas. Tomēr svešatnības izjūta nezuda.

Pilsēta bija kā milzu tīkls. To caurauda simtiem mazu ūdensceļu. Neparastas formas zemes laukumos, kurus savstarpēji vienoja akmens un koka tiltiņu pineklis, blī-vējās garas, šauras mājas, dažas varenumā līdzīgas pilīm, citas pieticīgākas un praktiskākas. Katrā pat nelielā laukumā bija sava aka, dabiska pilsētnieku pulcēšanās vieta. Dzīve salīdzinājumā ar Lusjēna dzimto Londonu šeit daudz lielākā mērā noritēja ārpus četrām sienām.

Lusjēnam nācās atzīt, ka šī pilsēta dzīvo vairāk nekā četrus gadsimtus senā pagātnē. Kanālos nebija motorlaivu, pilsēta nepazina nedz elektrisko apgaismojumu, nedz arī pienācīgas labierīcības. Lusjēns iedzīvojās paradumā ciesties līdz atgriešanās brīdim savā pasaulē, lai nebūtu jāmokās ar beleciešu primitīvo cauruļu sistēmu. Lai cik valdzinoša likās pilsēta, Lusjēns nekad neaizmirsa, ka ir tūrists laikā un telpā.

Bija kaut kas, kas Lusjēnam uzskatāmi pierādīja, cik senā Belecas pagātnē viņš nokļuvis, proti, dažas grāmatās redzētās grandiozās celtnes vēl bija laika zoba neskartas. Pilsētā viscaur tika celti jauni nami; ūdensceļi virmoja, mandolas un baržas rosīgi veda akmens blokus. Ariannas pasaule bija lietišķa, pārpilna jauniem plāniem.

Nestāsti! Arianna parasti izsaucās, kad Lusjēns grasījās vēstīt par savu pasauli. Katrā dzīvojamajā istabā kaste ar kustīgām bildēm? Un taviem vienaudžiem tādas kastes ir arī guļamistabā? Turklāt daudziem ir pat atsevišķas guļamistabas? Tu vari pļāpāt ar draugiem pilsētas otrā galā, neizejot no istabas? Nestāsti!

Dažas lietas tā arī neizdevās ieskaidrot. Piemēram, Game Boys, kas ariannai likās kaut kas mistisks, vai futbols. Jo vairāk Lusjēns klāstīja par noteikumiem un rituāliem, jo smieklīgāki viņam pašam tie šķita.

Bet kamdēļ šie rauj kreklus sev pār galvu? Arianna prasīja, un uz to viņam atbildes nebija.