Stravaganza-1 Masku pilsēta

Tā tas varētu būt, atbildēja Rodolfo. Tieši tāpat bija arī Doktora Detridža gadījumā, un arī viņš nespēja to izskaidrot. Mums zināms tikai tas, ka jūspasaules strava-ganti ceļot mūsu pasaulē ir vieglāk nekā mums, vienalga, kurā virzienā. Varbūt tādēļ, ka mūsu brālības pionieris Doktors Detridžs, kas šo ceļu atklāja, bija no jūsu pasaules. Par laika atšķirībām starp abām pasaulēm vēl aizvien trūkst informācijas.

Lai kā tas arī būtu, Lusjēns, turēdams rokā grāmatiņu un koncentrēdams domas uz mājām, spēja atgriezties. Viņš pat uz īsu brīdi to pašu nakti bija atkal ieradies Belecā, lai jauniegūtajam skolotājam ziņotu par ceļojuma norisi. Tas, ka viņš pāris mirkļos atgriezās vietā, no kurienes bija aizceļojis, šķiet, bija likumsakarīgi, turpretim, dodoties prom no savas pasaules, lai iemigtu, pagāja stundas.

Varbūt tāpēc viņš patlaban jutās tik izvārdzis. Bet, kad tika atnesta šķiņķa maizīte, zēns mātei par prieku to notiesāja gandrīz visu. Lusjēns klusībā cerēja, ka Belecas aktivitātes pastaigas, ēšana, normāla dzīve varētu viņu spēcināt arī šejienes ikdienā. Patlaban prātā bija tikai Beleca un vēlēšanās katru nakti doties turp.

Tev Beleca jāiepazīst pilnībā, iedegoties vakara svecēm, Rodolfo teica pirms šķiršanās. Parūpēšos, lai tev visu parāda un paskaidro.

Agrā rīta stundā Lusjēns jau bija mājās. Kā gan, pie joda, nosist laiku šai pasaulē, līdz pienāk nakts?

Arianna nezināja, ko iesākt. Beigu beigās viņa tantei visu izstāstīja. Un, redzot, ka Hercogiene grasās viņu izvēlēties, metos projām, lai atgrieztos mājās, viņa pabeidza.

Leonora staigāja pa pagalmiņu turp un atpakaļ. Man tas nudien nepatīk, viņa teica. Kāpēc vajadzēja kaut ko tādu uzsākt? Baidos, tavu noslēpumu tāpat atklās. Politika allaž saistās ar nepatikšanām ne vien lagūnā, bet visā Tā-lijā. Un, kur vien ir kāds sakars ar Hercogieni, tur neapšaubāmi iejaukta politika. Tomēr Senators Rodolfo ir cienījams cilvēks, un, ja jau viņš paņēmis to dīvaino zēnu savā paspārnē, man nav nekas pretī, ka tu pavadi laiku kopā ar viņu.

Izskatījās, ka Lusjēna piederība citai pasaulei Leonoru uztrauca mazāk nekā iesaistīšanās Hercogienes plānā. Tad Leonora atcerējās visu pārējo.

Bet to risku! Tu taču pilsētā biji aizliegtajā dienā! Ja pieķertu, viņi tevi arestētu un uz mūžu iemestu cietumā! Tavai mātei bija pamats tā raizēties. Būt par mandoljeru -man nav ko teikt! Kaut kas nedzirdēts!

Arianna lūkoja spuroties, bet tad meta mieru. Lai nu kā, Leonora vismaz neliedz tikties ar Lučiano, un nu, kad atklājies, ka Lučiano ir Rodolfo māceklis, ši doma Ariannu fascinēja. “Gan jau viņš ir ari gudrs zinātnē,” meitene sprieda, “citādi Rodolfo nebūtu viņu pie sevis pieņēmis. Rodolfo grib, lai parādu Lučiano pilsētu, un tas nepārprotami sola piedzīvojumus. Vismaz pavērsies iespēja interesantiem notikumiem, tas ir labāk nekā kvernēt, spodrinot sudrabu!”

Kādā pilsētas ziemeļu kvartāla krodziņā cilvēks zilā apmetni tukšoja glāzi pēc glāzes ar Strega. Šķiet, lai atjēgtos pēc notikušā, viņam tas pienākas. Vienu bridi viņš spiegoja pie Senatora Rodolfo mājas bet nākamajā jau atradās Padāvijā. Vajadzēja ne vienu dienu vien, lai aizsoļotu atpakaļ līdz Belecai, un noskaņojums tagad bija zem nulles. Turpmāk būs jāpaģērē kungam brangāka samaksa; ja jau liek okšķerēt ap tādu spēcīgu zinību vīru kā Rodolfo, vismaz lai apmaksā atpakaļbraucienu, ja gadījumā atkal viņu aizburs no pilsētas.

Ancoral vīrs bārmenim uzsauca. Gribējās pamatīgi piedzerties, un tad, kazi, varēs iet ciemā pie līgavas Džuliānas.

*

Tu! iesaucās Lusjēns, kad Rodolfo kalpotājs ieveda laboratorijā Ariannu.

Redzot Lusjēna pārsteigumu, Arianna nespēja apvaldīt smieklus.

Nu jau tu, rādās, būsi Belecā brangi iedzīvojies, plikpauraino zēn, viņa dzēlīgi piezīmēja. Vai zini, viens otrs vietējais dotu nezin ko, lai tiktu tavā ādā? Sinjors Rodolfo ir brīnum ietekmīgs cilvēks, tā gan.

Paldies, iznācis no pustumsas gaismā, sacīja slaidais senators. Priecājos, dzirdot tavu atzinību.

Arianna nokrita ceļos, neveikli taisīdama reveransu un mezdama veiksmes rokas zīmi.

Tas nudien ir lieki, nosodoši teica Rodolfo. Tur, kur ir zinātne, māņticībai nav vietas.

Man pat prātā neienāca, ka būsi mana pavadone, -atzinās Lusjēns. Atļauj paskaidrot, kas īsti notika ar Scuola.

Ij nepūlies skaidrot, kas notika, atbildēja Arianna, un balsī ieskanējās rūgtums. Hercogiene uzmeta tev skatienu, un tu viņai iepatikies. Tā tas Belecā notiek. Laba āriene ir viss. Zinu, tā nebija tava vaina.

Belecā notiek tā: gribu, lai tu skolo Lučiano, sacīja Rodolfo. Mēs tēlojam, ka viņš ieradies no Padāvijas, bet, manuprāt, tev skaidrs, ka tas nemaz nav tā.

Arianna vilcinādamās pamāja un tad vērsās pie Lusjēna.

Tātad tā ir patiesība. Tu esi no citas pasaules?

-Jā, teica Lusjēns. Es esmu stravagante.