Stravaganza-1 Masku pilsēta

Doktors Nāve: Viljama Detridža dīvainie prombūtnes gadījumi, Pola F.vansa raksts Dabas Filozofijā, 43sējums, 2. izdevums, 2001. gada septembrī. kopsavilkums: vietējie ļaudis Detridža dzimtajā ciemā Bānsberijā iedēvējuši viņu par Doktoru Nāvi, jo ne vienu reizi vien viņš ticis atrasts tādā kā transa stāvoklī, no kura nebijis uzmodināms. Vismaz divas reizes Detridžs aizgādāts līdz apbedītājam. Tur viņš pēkšņi piecēlies zārkā sēdus. Vai tas būtu iegansts viņa apsūdzēšanai burvju mākslā? Autors meklējis pierādījumus tolaik populārajam apgalvojumam, ka Viljams Detridžs bijis saskarsmē ar pašu nelabo.

Lusjēns, to lasīdams, juta pār muguru skrienam skudriņas; vai šie prombūtnes gadījumi tiešām liecinātu, ka

Doktors Detridžs devies ceļojumā uz Tāliju? Bija satraucoši iedomāties, ka Doktoram drausmīgo nāvi lēmuši par to, ko Lusjēns tagad dara ik nakti.

Džuliāna nekur nespēja rast mieru. Nekad iepriekš vēl nebija gadījies darīt kaut ko tik briesmīgu kā tai reizē, kad viņa pieņēma ielūgumu ierasties Hercogienes Palazzo. darbiņš kaulus nelauza, lai gan pēc tam viņa visu nedēļu cieta no drausmīgas saaukstēšanās. Bet saņemtā naudiņa lieti noderēja. Pēc dažām nedēļām viņa apprecēsies ar izskatīgo Enri-ko, un tad viņi varēs atļauties plašāku rocību mājsaimniecībā.

Taču ar to visas nelaimes arī sākās. Viņa jutās lepna, ka plānotajā kopdzīvē var ieguldīt vairāk naudas, nekā varētu gaidīt no nabaga zemniekmeitenes. Un Enriko nelikās mierā, iekams nebija izvilinājis no viņas visu noslēpumu. Uzzinot, ka Hercogiene dažos valstiskos pasākumos iz-manto dubultnieci, Enriko acis iegailējās.

Džuliānai viņš pateica: “Saki nu viens cilvēks, mans mīļumiņš ūdenī! Visi Belecas ļaudis, paši to nezinādami, uzgavilē manai Džuliānai!” Bet pats, kā jau profesionāls okšķeris, to vien prātoja, kā šo informāciju vislabāk izmantot. Kā īstens tālietis Enriko uzrāva mugurā zilo apmetni, sacīdams: “Un, tā kā patiesībā ar jūru laulājies tu, tad tu arī baudīsi labklājības augļus. Šī nauda ir tikai sākums, Džuliān. Mēs tapsim bagāti!”

Tas Džuliānu dzina izmisumā. Viņa lūgtin lūdzās, lai Enriko beidzot atjēdzas un nekādā gadījumā nevienam neko nestāsta, jo visam jāpaliek starp viņiem. Taču, labi pazīdama Enriko, viņa no visas sirds nožēloja izpļāpāšanos.

Lusjēna nākamā apciemojuma laikā atnestā informācija Rodolfo sajūsmināja. Lusjēns sāka ar skaidrojumu par inter-netu, jo tīmekli rodolfo joprojām uztvēra kā kaut ko līdzīgu plašam zirnekļu austam tīklam. Un, ja tā, tad vienkāršāk par vienkāršu iztēloties kādu draudīgu klātbūtni, proti, Kimiči ģimenes locekli, kurš to vien domā, kā ievilināt tādā tīklā nepiesardzīgu lietotāju.

Nē, tas nemaz nav tā, Lusjēns apgalvoja. Tīkls ir neitrāls. Faktiski cilvēki gan sūdzas, ka tas netiek pietiekami kontrolēts. Ikviens var tur iesūtīt jebkādu muļķību. Dejojošas jūrascūciņas, vienalga, ko.

Rodolfo veltīja Lusjēnam vienu no tiem skatieniem, ko zēns bija iesaucis par samulsušo svešzemnieku.

Nesaprotu, kamdēļ kādam kārotos redzēt dejojošas cūciņas, Rodolfo nopietni sacīja, taču, ja jau kuram katram ļauts šai tīklā ielikt muļķības , tad kā tu vari zināt, ka teiktais par Doktoru Detridžu ir patiesība?

Es to nezinu, Lusjēns pacietīgi skaidroja. Bet man likās, ka būsiet ieinteresēts.

Lusjēns pārstāstīja visu, ko vien spēja atcerēties: zinātnisko, universitātes mājas lapu, tad fanu klubu un pašu interesantāko — rakstu par Doktora Nāves regulārajiem transa gadījumiem.

Rodolfo bija bezgala aizrāvies un lika Lusjēnam to atkārtot vēl un vēl. Jo īpaši Rodolfo saistīja mistērija ap Doktora Nāves pazušanas gadījumiem.

Kas, jūsuprāt, ar viņu notika? Lusjēns jautāja.

Nezinu, lēni novilka Rodolfo, taču cerams, ka viņš ir šeit, kaut kur drošā vietiņā Belecā.

Lusjēnam pēkšņi kaut kas iešāvās prātā. Kas tagad par gadu? Proti, šeit, Belecā?

Rodolfo lielās tumšās acis pievērsās Lusjēnam, un, vilcinādamies ar atbildi, viņš beigās pateica: Patlaban mums ir 1577. gads.

Lai gan Lusjēnam jau bija aizdomas, ka tā aptuveni varētu būt, viņš tomēr bija satriekts. Satraukums viņā kūsāt kūsāja.

Tātad Detridžs pazuda tikai pirms diviem gadiem. Pat mazāk, jo tas atgadījās novembrī. Tagad ir jūnijs. Kad jūs viņu pēdējo reizi satikāt?

Pēc nelielas vilcināšanās Rodolfo, šķiet, nolēma visu, ko zināja, izstāstīt Lusjēnam.

Tas bija aptuveni pirms diviem gadiem, viņš iesāka.

Brālībā nospriedām, ka Doktoru Detridžu mēs vairs neredzēsim. Domājām, ka viņš ir miris. Pēdējo reizi tiekoties, Detridžs stāstīja, ka viņam draud briesmas.

Bet kāpēc tad viņš nedevās šurp? brīnījās Lusjēns.

Vai tad nav skaidrs: ja gribēja izbēgt no nāvessoda, tad vajadzēja stravagēt uz belecu?

Nē, sacīja Rodolfo. Šī nebija viņa pilsēta. Viņš nāca un gāja uz Belonu, tās universitāti. Lai gan, protams, šeit ieradies, apceļoja arī citas pilsētas.