Stravaganza-1 Masku pilsēta

Lusjēnam jau bija skaidrs, ka tāliešu nosaukumiem ir atbilstoši varianti viņa pasaulē. Tātad Belonai jābūt Bolo-ņai, viņš nosprieda. Tomēr tas, ka stravagantes ierašanās un aizceļošana aprobežojas tikai ar vienu pilsētu, viņam bija jaunums. Tas ir tikpat kā izmantot tikai vienu lidostu. Belecā Lusjēns ieradās laikam tāpēc, ka no šejienes nāca purpu rsarkanā grā matiņa.

Vai Viljams Detridžs izmantoja kādu kādu talismanu, tādu kā mana grāmatiņa?

Rodolfo piekrītoši pamāja.

Jā, bet, lai to izskaidrotu, man tev jāpastāsta, kādā veidā viņš Tālijā ieradās pirmoreiz. Tu lasīji, ka viņš bija alķīmiķis. Vai zini, kas tas ir?

Kāds, kas mēģina no svina iegūt zeltu?

Jūsu pasaulē, jā. Šeit, protams, mūsu dabas filozofi cenšas radīt sudrabu. Zelta iegūšana ir pavisam elementāra.

Lusjēns atcerējās žurnāla raksta nosaukumu par Doktoru Nāvi.

Vai zinātniekus jūs saucat par dabas filozofiem?

Jā, zinātniekus, tādus kā es. Taču ne jau visi cenšas iegūt sudrabu, tāpat kā ne visi ir stra vaga uti. lai nu kā, doktors detridžs, mēģinādams iegūt zeltu, taču ne no svina, bet zemes un sāls, un minerāliem, bija nokļuvis 15c-lonā, Tālijas Universitātē tā to sauktu jūsu pasaulē. Reiz, nakts vidū savā laboratorijā Albionā jūsu Anglijā veicot vienu no eksperimentiem, notika alķīmisks negadījums -eksplozija, kas ietekmēja laiku un telpu. Kad Doktors Detridžs atguvās, izrādījās, ka viņš sagrābis eksperimentā izmantoto vara šķīvi. Vari iedomāties, cik pārsteigts un samulsis viņš bija, ieraudzīdams, ka šķīvis pārvērties zeltā!

Tātad viņam paveicās! iesaucās Lusjēns.

Gan jā, gan nē, atbildēja Rodolfo. Tas patiešām bija zelts, taču iegūts nevis jūsu pasaulē, kur tam ir vērtība, bet mūsējā, kur tās nav. Kad Detridžs palūkojās apkārt, tad sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka pārcēlies uz Tāliju, Belonu, uz mūsu dižākā zinātnieka Frederiko Bruno laboratoriju. Kopš tās dienas Doktors Detridžs zaudēja interesi par alķīmiju un pilnībā nodevās stravagācijas zinātnei.

Vai viņš nekad nepaņēma zeltu līdzi uz savu pasauli?

Rodolfo pamāja. Mēģināja. To pašu vara šķīvi, taču

pēc atgriešanās mājās šķīvis atkal bija no zemes un sāls.

Detridža laboratorija ugunsgrēkā bija pa pusei sadegusi. Tomēr šķīvis noderēja tas kļuva par talismanu, vērtīgāko mantu, kas pārvietoja viņu turp un atpakaļ no vienas pasaules uz otru. Kopš tā laika zelts vai bagātības iegūšana Detridžu vairs neinteresēja; viņu pilnībā aizrāva strava-gācijas zinātne. tieši doktors Detridžs iedibināja likumu, ka no vienas pasaules uz otru neko nedrīkst ņemt līdzi, vienīgi talismanus.

Talismanus daudzskaitlī? pavaicāja Lusjēns. Vai bez šķīvja viņš uz Tāliju atgādāja vēl kaut ko?

Jā, gadu gaitā, neskaitāmo ceļojumu laikā, pamazām un uzmanīgi viņš sāka ņemt līdzi pa kādai lietiņai, lai citi stravaganti, kurus viņš apmācīja daudzās Tālijas pilsētās, varētu veikt bīstamo pārcelšanos uz jūsu pasauli. Ar laiku Detridžs izvēlējās priekšmetus arī no šejienes, lai atvieglotu ceļojumus pretējā virzienā. Vara trauks, nebūdams no Tālijas, ir vienīgais priekšmets, kas radies vienā pasaulē un pārveidots citā, atnesa stravaganti uz tāliju.

Lusjēns kaut ko atcerējās.

liet ne jau viņš atnesa grāmatiņu uz manu pasauli? Jūs teicāt, ka tas bijāt jūs un ka tas notika jau manā laikā.

Rodolfo nopūtās. Mums vēl ir tik daudz nezināma. Jau kopš Doktora Detridža pirmā ceļojuma divdesmit piecu gadu tālā senatnē, lai kad mūsējie dotos uz jūsu pasauli, jūsējā virzījusies laikā straujāk nekā mūsējā. Tomēr ar Doktoru Detridžu bija citādi, viņš allaž atgriezās savā laikā un telpā. Detridža pavērtie vārti neapšaubāmi ved no jūsu Anglijas uz mūsu Tāliju, tomēr nav skaidrs, kā, ceļojot starp mūsu pasaulēm, mainās laiks. Mēs turpinām pētīt, kā varētu nokļūt paralēlā laikā, tāpat kā paralēlā vietā.

Lusjēnam vajadzēja krietnu brīdi, lai to visu izprastu. Beigās viņš pieķērās vieglākajam izskaidrojumam. Bet, ja Detridžs stravagēļa, lai izvairītos no nāves, kur viņš ir patlaban?

Jautājums vietā, pēkšņi izlēmīgi sacīja Rodolfo.

Tomēr esmu stingri pārliecināts, ka Belonā viņa nav. Mums tur ir spēcīga brālības nodaļa, un ziņa būtu atnākusi arī līdz šejienei. Sameklēt Detridžu ir dzīvības jautājums. Viņš varētu palīdzēt tikt galā ar Kimiči.

Rodolfo piegāja pie burvju spoguļiem un koncentrēja sviras uz vietām, ko Lusjēns vēl nebija redzējis, uz pilsētām mūros un sargtorņos; palazzo un piazza viss te bija tālisks, tomēr tā nebija Beleca.

Tam vajadzīgs laiks, Rodolfo sacīja. Manuprāt, šā-rīta mācības jāatceļ. Vai nevēlies doties pie Ariannas?

*

Kad Lusjēnu ieveda dārzā, Arianna veldzēja rokas tantes Leonoras strūklakā. Ieraugot Lusjēnu, meitenes acis iemirdzējās un viņa atrāvās no akmens raga.

Jauki! Arianna iesaucās. Vai šodien tevi palaida agrāk?

Tā varētu teikt, atbildēja Lusjēns. Rodolfo patlaban ir pārlieku aizņemts, lai mācītu mani. To teikdams, viņš meiteni piesardzīgi uzlūkoja. Nevar zināt, kas īsti Ariannai par viņu zināms.