Stravaganza-1 Masku pilsēta

Uzdrošinos iebilst, ka viņai ir savi iemesli, lai to neatceltu, iebilda Leonora. Tu pie maskas pieradīsi ātri, Arianna. Un tu taču zini, ka lagūnā mēs agri izejam pie vīra. Es maskā pastaigāju tikai divus gadus.

Viņi piecēlās un nopurināja no drēbēm drupatas.

Iesim nu meklēt manus brāļus, teica Arianna.

Tad visi trīs gāja gar krastu, oļiem čirkstot zem kājām, līdz nonāca vietā, kur pietauvotas stāvēja zvejnieku laivas. Gaisā virmoja neciešama smaka. Zvejnieki slaistījās apkārt, ieturēdami azaidu. Rīta loms jau bija iztīrīts un pārdots, tālab pēcpusdienu varēja pavadīt, lāpot tīklus vai darot ko citu, kamēr pienāks vakara zvejas laiks.

Lusjēns nespēja atšķirt zvejnieku laivas citu no citas, un pat zvejnieki viņam likās līdzīgi, turpretim Arianna bez šaubīšanās metās klāt diviem vīriem, kuri samīļoja meiteni, satvēruši spēcīgās rokās.

Lusjēns un Leonora iejūtīgi atpalika, līdz Arianna viņiem pamāja un notika iepazīšanās. Lusjēnam no pirmā acu uzmetiena iepatikās saules nobrūninātie un sirsnīgie brāli ar veselīgi spēcīgu rokas spiedienu. Acīmredzot viņi mazajai māšelei pieķērušies un tagad no sirds priecājas, to redzot.

Kas tie par kauliem? ievērojis pa visu krastmalu izmētātas baltas kaudzītes, Lusjēns ziņkāri apvaicājās. Daži zvejnieki ar nazi kaut ko drāza.

Tie ir merlino zivs kauli, ko jūra izskalo krastā, stāstīja Tomaso, pārmezdams veiksmes zīmi. Mums tie ir vērtīgāki par jebkuru noķertu dzīvu zivi.

No tiem mēs gatavojam dunčus, papildināja An-dželo un, izvilcis šausminošu asmeni no maksts pie jostas, pasniedza Lučiano, lai izmēģina. Belecā tie ir ļoti pieprasīti. Laiku starp lomu vilkšanu aizpildām, trīdami asmeņus, kurus pēc tam laivās sūtām uz cietzemi, kur tiem piestiprina rokturus.

Par tiem maksā bargu naudu, piemetināja Arianna, ne bez skaudības aplūkodama dunci.

Mēs to nevarētu atļauties, ja paši ar to nenodarbotos, -teica Tomaso.

Un, vai zināt, ķircināja Andželo, tādu nevienam neuztic, kamēr nav sešpadsmit.

Arianna uzmeta lūpu.

Duncis un maska, nočukstēja Lusjēns, tad jau pēc dažiem mēnešiem tu kļūsi vēl bīstamāka.

Arianna pasmaidīja. Leonora iztaujāja brāļus par to, cik gaidīti atbraucēji būtu Toronē. Lusjēns un Arianna devās pa piekrasti uz priekšu, lai attālinātos no bezgala uzmācīgās zivju smakas.

Tiešām bēdīgi, noteica Arianna. Duncis, kas nonāks manās rokās, iespējams, būs viens no pēdējiem. Tomēr tieši tālab tas būs jo vērtīgāks.

Kāpēc tā? pajautāja Lusjēns.

Izskatās, ka merlino zivs ir uz izmiršanas robežas, vina skaidroja. Vai, pareizāk sakot, kaulu krājumi iet uz beigām. Dzīva merlino zivs nav redzēta jau gadiem. Zvejnieki domā, ka visas ir jau izmirušas. Žēl, jo mani brāļi ar merlino asmeņu tirdzniecību nopelna vairāk nekā ar zveju.

Kas asmeņus pērk? jautāja Lusjēns.

Tūristi, attrauca Arianna. Un, protams, slepkavas, -viņa piemetināja.

*

Remanas vēstnieks bija ieinteresēts vairāk, nekā vēlējās to izrādīt. Ja Hercogiene Valsts svinībās izmanto dubultnieci, tad visievainojamākā un neaizsargātākā viņa ir pašas tēla personificešanas laikā. Taču skrandainajam spiegam viņš ticēt negrasījās.

Atved pie manis meiteni, viņš teica. Gribu to visu dzirdēt no viņas mutes.

*

Leonora lūdza airētāju braukt nevis uz Toroni, bet uz kaimiņu Burlesku. Gan Tomaso, gan Andželo domāja, ka būs labāk, ja tikšanās notiks ģimenes lokā, un ieteica bele-ciešu kompānijai pavadīt laiku šajā salā, pirms brāļi nav beiguši darbu Merlino.

Tad jau mēs vispirms apciemosim Nonnu, Arianna sasita plaukstas. Dieviņ tētīt! Mēs baudīsim Nonnas kūkas! Mēs braucam pie maniem vecvecākiem, viņa paskaidroja Lusjēnam. Tie ir mammas vecāki, un viņi dzīvo jocīgākajā namiņā Burleskā. Pats redzēsi.

Laivai tuvojoties krastam, Lusjēns ieraudzīja, ka tur valda īsts krāsu dumpis. Kolīdz viņi piebrauca tik tuvu, ka varēja izšķirt mājas, zēns ievēroja, ka katra ir savā krāsā, -koši zilas un sārtas, oranžas un dzeltenas tās spiestin spiedās cita pie citas. Londonas piepilsētā tas būtu atbaidoši, bet šeit, zem zilajām lagūnas debesīm, izskatījās nevainojami.

Skaties, tur viņu namiņš! sauca Arianna, kad laiva bija pietauvota. Vai nav jocīgs?

Lusjēnam uzreiz bija skaidrs, ko viņa ar to grib teikt. Visu zaļo un tirkīza, un purpura toņu vidū stāvēja viena pilnīgi balta mājiņa. No visām pārējām tā atšķīrās tikpat kā balta šokolāde asorti kārbā. Tūristi garāmiedami palēnināja soli, lai to aplūkotu, un Lusjēns noģida, ka viņa pasaulē šī māja būtu iecienītāko pastkaršu motīvs.

Ārpusē pie durvīm sēdēja večiņa, tērpusies melnā. Viņai bija pilnīgi balti mati un klēpī uz melna spilventiņa klājās sniegbaltas mežģīnes. Ar savilktajiem pirkstiem viņa darbojās tik aši, ka mežģīnes šķita saplūstam, vienā laidā viņa apsveicinājās ar garāmgājējiem un čaloja ar kaimiņiem, kas bija iegrimuši līdzīgā nodarbē. Darbiņam viņa ne acu neuzmeta.

Nonna! iesaucās Arianna un nometās līdzās večiņai, kuras seja, ieraugot mazmeitu, atplauka.

"Cik gan viņas līdzīgas,” nodomāja Lusjēns. Večiņai acīs dejoja velniņš, kas jaunākam cilvēkam izskatītos pēc nebēdnības, bet melnais tērps viņai piešķīra cienīgumu.